Plīvura miglājs (NGC 6960)

Pēc daudziem mēnešiem un vairākiem neveiksmīgi iesāktiem (klimata dēļ) astro projektiem beidzot arī kāds veiksmīgs rezultāts no 2016. gada septembra naktīm.
Plīvura miglājs ir supernovas paliekas, kura tiek uzskatīts, ir sprāgusi ap 3000. līdz 6000. gadā .p.m.ē. Savas dzīves beigās mirstošā zvaigzne aizsviedusi kosmosā šos gāzu un putekļu mākoņus, kas ātri traucas cauri starpzvaigžņu telpai temperatūras ietekmē jonizējusies, un spīd. Esmu šo krāšņo miglāju fotografējis jau vairākas reizes. Beidzot arī priekš kopējā ekspozīciju ilguma esmu pilnībā apmierināts ar rezultātu. Nav iztraucējis ne spoguļu kolimācijas defekts, nedz pārlieku liela atmosfēras viļņošanās, vai gaismas piesārņojums. Attēlā redzama tikai viena no košākās miglāja rietumu daļas. Vienmēr vērojot šo netipisko miglāju mēģinu iztēloties kā tas izskatītos telpiski... Šādas pārnovas gan, šķiet, pierāda pārdomas par to, ka nekas dzīvē nebeidzas un jebkuras beigas ir kā cita sākums.
Šo attēlu fotografēju 3 septembra nakšu garumā, gaismas nepiesārņotā vidē, savos bērnības laukos, Dzērbenē. Attēla krāsas veido H-alpha, OIII un RGB filtru kombinācija, kur Ha, un OIII filtri veido paša miglāja krāsas, bet RGB filtrētās ekspozīcijas veido zvaigžņu krāsas.
Domājams nākamajā rudenī jāiztērē vēl papildu 6-8 stundas blāvo struktūru signāla uzlabošanai un perfektāka attēla iegūšanai.

Teleskops: RC8"+FR @ 1219mm
Kamera: QHY9m CCD@ -30 +Ha OIII RGB
Statīvs: EQ6@OAG+Lodestar
Foto programmatūra: SGPro

Ekspozīcijas:
Ha 1500s *7
OIII 1500s *7
R 120s *5
G 120s *5
B 120s *5
Kopā: 6h 20min
Pēcapstrāde: Pixinsight

 Izmēģināju Pixinsight image solve iespēju. Tīri jauks rīks anotāciju veidošanai, lai zvaigžņotie attēli no krāšņiem punktiņu un pleķīšu kopumiem kļūtu informatīvāks un teiksim, zinātniskāks. :)

Tāda improvizētā bez zvaigžņu versija. Manuprāt, labāk var uztvert miglāja detaļas.

Merkūra tranzīts (foto)

Merkūra tranzīts šodien veiksmīgi sagaidīts un iemūžināts fotogrāfijā. Ko tur lai daudz saka. Ļoti maziņš tas Merkūrs. Ne velti mazākā planēta Saules sistēmā. Ja iztēlojamies , ka mūsu Mēnesi, kuru no Zemes šķir ~384 402km noliktu ~77milj. kilometru tālu  un skatītos uz to ar 33x palielinājumu, tad redzētu ļoti līdzīgu ainu. Bet ja salīdzinam Merkūra punktiņu ar lielāko redzamo Saules plankuma izmēru tad visai ātri ir skaidrs, ka Saules plankums ir izmēros lielāks pat par mūsu pašu Zemi. Merkūrs ap sauli  apriņķo 87,9 dienās. Uz tā virsmas dienas pusē temperatūra sasniedz ap 427 grādus pēc celsija, bet naktī -173. Interesanti, ka līdzīgi kā mūsu Mēness, tā orbitālais ātrums ir gandrīz tieši tik ātrs, lai kompensētu savu rotēšanu ap asi, proti, dēļ šī fakta Mēnesim mēs redzam tikai vienu "seju"visu laiku, bet uz Merkūra "dzīvojošs" Merkūrietis piedzīvo vienu diennakti reizi 2 Merkūra gados. t.i. 175,8 dienās uz Zemes. Nākamā iespēja Merkūru nofotografēt tik skaisti būs 2049 gada 7, maijā. Tuvākā iespēja būs 2019 gada novembrī, bet Saulīte ar Merkūru tad būs ļoti zemu pie horizonta.


Foto uzņemts Rīgā uz Vācu ekvatoriālā statīva, caur 8" 1624mm F8 RC tipa teleskopu un SAULES FILTRU ar Nikon D750 fotokameru.

Merkūra tranzīts @09.05.2016

9. maijā skaidra laika gadījumā būs vērojams Saulei tuvākās planētas Merkūra tranzīts, kas nozīmē, ka skatā no Zemes Merkūrs savā orbītā ap Sauli slīdēs starp Sauli un Zemi. Uz Sauli skatīties caur optiskiem palielinātājiem (binokļiem, teleskopiem) VAR TIKAI AR SPECIĀLIEM TAM PAREDZĒTIEM FILTRIEM! Merkūrs ir visai maziņa planēta un pieļauju, ka ar neapbruņotu aci izmantojot kvēpinātu stiklu, vai metinātāja brilles, to saskatīt būs pagrūti, bet jo tumšāks stikliņš, jo būs vairāk kontrasta, kas iespējams, ļaus to saskatīt. Šādi izskatījās Venēras tranzīts 2012. gada 6. jūnijā. Ar aci caur stikliņu planēta bija redzama kā ļoti mazītiņš punktiņš, bet Venēra ir Zemes izmēra planēta. Merkūrs, savukārt, ir tikai nedaudz lielāks par mūsu Mēnesi. https://www.youtube.com/watch?v=8pgZ2_TW9qs

Te laika karte ar to, kā tas izskatīsies no Rīgas.

Stefana kvintets un galaktika NGC7331

Stefana kvintets ir piecu galaktiku grupa, kuru 1877. gadā atklāja franču astronoms Édouard Jean-Marie Stephan. Astronomiem šīs galaktikas ir interesantas to savstarpējo sadursmju dēļ. Četras no tām ir cieši savstarpēji saistītas, veidojot no savām zvaigznēm un gāzu mākoņiem savdabīgas “roku” formas. Lai gaisma no kvinteta kodola spētu nokļūt teleskopā, tai ceļā jāpavada aptuveni 280 miljoni Zemes gadu. Savukārt attēla kreisajā pusē redzamo galaktiku NGC7331 no Zemes šķir aptuveni 40 miljoni gaismas gadu.

Optiskās sistēmas reducētāja stikls attēlā radījis nevēlamus atspīdumus. Ja ne to, tad ar foto būtu apmierināts. Protams, arī atmosfēra varēja būt mazliet mierīgāka- kā jau vienmēr.. :)

Attēls uzņemts 2015. gada 12., 15. un 16. oktobra naktīs.
Teleskops: RC 8"x0.66@1083mm F-5.33

Kamera: QHY9m@-30° CRGB

Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG