Īrisa miglājs. NGC 7023

Īrisa miglājs ir atstarojošais miglājs, kas redzams tikai tās gaismas dēļ, kas tiek atstarota no tam tuvu vai netālu esošajām zvaigznēm. Savu zilo gaismu tas iegūst no 7. zvaigžņlieluma zvaigznes SAO 19158. Apkārt redzamie brūnganie miglāja elementi patiesībā ir ļoti blāvi un mazākizgaismoti putekļu mākoņi. Miglājs nakts debesīs atrodams Cefeja zvaigznājā. Lai gaisma no tā nokļūtu teleskopā uz Zemes, jāpaiet aptuveni 1300 gadiem. Miglāja zilās gaismas centrs ir tik liels, ka tā šķērsošanai gaismas ātrumā būtu nepieciešami seši Zemes gadi.

Gandrīz kopš paša astrofoto ceļojuma sākuma ir bijusi vēlme uzfotografēt šo miglāju. Esmu to izdarījis un šķiet, ir tuvu tam, kā to gribētos. Lielākā daļa ekspozīciju fotografētas tumšākās debesīs, kā man ierastajā Cēsu rajonā, kas šķiet ir palīdzējis. Mazākam noise blāvajās daļās varētu vēlēties vairāk sub-ekspozīciju īpaši zilajā krāsu kanālā. Zilajā kanālā arī jocīga, blāva zilā svītra pār attēla kreiso stūri. 

Teleskops: RC 8"x0.66@1083mm F-5.33

Kamera: QHY9m@-30° CRGB

Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG

Ekspozīcijas:

Attēls pakāpeniski uzņemts 2015. gada 15. un 20. septembra naktī. Gaisa temperatūra naktī no +10 līdz +2°C
Red - 8x1080= 2h240min
Green- 7x1200= 2h20min
Blue- 5x360= 1h40min
Lum- 14x900= 3h30min
Kopā=9h 54min

Digitālo datu apstrāde: Pixinsight 1.8 Photoshop CC2015

Sh2 132 miglājs

Sh2- 132 nakts debesīs atrodams Cefeja zvaigznājā netālu no piena ceļa galaktikas plaknes. Šis ir emisijas miglājs, kas nozīmē, ka savu gaismu miglājs iegūst no tajā esošo un dzimstošo zvaigžņu izstarotās gaismas, kas jonizē miglāja gāzi, kā rezultātā tā sāk spīdēt. Šajā attēlā redzama tikai centrālā un košākā miglāja daļa. Miglājs kopumā ir ļoti blāvs un lai no tā izstarotā gaisma sasniegtu Zemi ir jāparit aptuveni 10400 gadiem. Interesanta šā miglāja bildē ir iezilganā strūkla, kas vizuāli gandrīz vai traucas laukā no miglāja košās centra daļas. To kā tur ar to strūklu patiesībā- nezinu un internets klusē. :)

Teleskops: RC 8"x0.66@1083mm F-5.33
Kamera: QHY9m@-30° Ha OIII RGB
Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG

Ekspozīcijas:
Attēls pakāpeniski uzņemts 2015. gada 21. augusta un 10.,11.,12.,13., septembra naktī. Gaisa temperatūra naktī no +10 līdz 0°C

Ha - 8x1500= 3h20min

Red - 5x360= 0h30min

Green- 4x360= 0h24min

Blue- 4x360= 0h24min
OIII- 8x1800= 2h55min

Kopā=7h 33min

Digitālo datu apstrāde: Pixinsight 1.8 Photoshop CC2015

Gulbja zvaigznājs (Cygnus)

Gulbja zvaigznājs ir viens no, manuprāt, skaistākajiem vasaras- rudens zvaigznājiem mūsu platuma grādos. Tajā bez neskaitāmi daudz piena ceļa plaknes zvaigznēm "mīt" arī daudz un dažādi krāšņi gan koši sarkanie emisijas, gan putekļu miglāji. Attēla kreisajā augšējā malā saskatāma arī populārā plīvura miglāja "Raganas slota". Interesanti , ka  Gulbja zvaigznājā atrodas viena no vislielākajām līdz šim zināmajām zvaigznēm  NML Cygni, kuras rādiuss ir aptuveni 1650 reižu lielāks kā mūsu pašu saulei. Šajā attēlā redzama centrālā Gulbja zvaigznāja daļa 10 minūšu sub-ekspozīciju ilgumā. Lielākais izaicinājums šī attēla tapšanā bija gaismas piesārņojums, kuru ļoti uzmanīgi un rūpīgi daļēji ir izdevies no bildes noņemt pateicoties Pixinsight datorprogrammai un rasas veidošanās uz lēcas. Lai izvairītos no rasas nācās domāt par pagarinātu blendi, ko improvizēti izveidoju no pa rokai pieejamā linoleja atgriezumiem. Lai mazinātu kameras radītos defektus kopējā bilde veidota no 6 atsevišķām 10 minūšu ekspozīcijām.

Attēls uzņemts 2015. gada 15. oktobra naktī.

Izmantotā tehnika:
Statīvs: EQ6
Kamera: Nikon D7000 @ Nikkor 50mm @ F2.8

Datu apstrāde: Pixinsight, Photoshop

Izgriezums 1:1 uz zvaigzni Sadr

Zemāk pievienotais attēls ir aptuveni pietuvināts tam, kā tumšās debesīs mēs šo zvaigznāju redzam ar savām acīm.

Zemāk pievienotajā attēlā var uzskatāmi redzēt kā izskatītos mūsu saule cieši blakus zvaigznei NML Cygni. Saule ir mazais punktiņš kreisajā pusē.

Zemāk pievienotajā attēlā ir redzama improvizētā blende fotoaparāta lēcai. Tā kā ideja fotografēt plašu lauku nāca ļoti spontāni, tad iepriekš netika rūpīgi pārdomātas visas gaidāmās rasas problēmas. Šī blende strādāja lieliski. Nākamreiz labākam bildes kontrastam jāuztaisa melna.

Dumbbell nebula M27 (NGC 6853)

Droši vien liela daļa cilvēku, kas jebkad lūkojušies kosmosa dzīlēs būs kaut reizi vērojuši tieši šo planetāro miglāju. Tāpat noteikti būs daudzi, kas šo miglāju mēģinājuši nofotografēt. Jo kāpēc gan ne! Šis planetārais miglājs ir salīdzinoši ļoti spožs, kā arī vizuāli liels un ne velti to jau tālajā 1764. gadā atklāja slavenais astronoms Charles Messier piešķirot tam kataloga numuru M27. Miglājs atrodams Lapsiņas (Vulpecula) zvaigznājā un pēc pašreizējiem zinātnieku aprēķiniem ir aptuveni 1360 gaismas gadu tālu no Zemes. Lielākoties šādi planetārie miglāji rodas zvaigznes dzīves pēdējos posmos, kad tā sasniegusi sarkanā milža fāzi un sāk izmest savu ārējo slāņu materiālu kosmosā centrā atstājot vien savu kodolu, kas ar savu ultravioleto starojumu izgaismo ārējos izmestos slāņus tādējādi padarot šo miglāju redzamu mums.

Tieši lielās popularitātes dēļ izlēmu šo miglāju uzfotografēt īpaši rūpīgi, lai spētu parādīt ne tikai tā populāri redzamās daļas, bet arī ļoti blāvās un ne tik ierasti redzamās. Esmu gandarīts par rezultātu un pēc ieilgušas kosmētiskās apstrādes fāzes gatavs padalīties ar rezultātu. Apstrādi sarežģītu darīja ārkārtīgi daudzās, mazās, blāvās zvaigznes un ļoti lielais spožuma dinamiskais diapazons (HDR) miglāja centrālajā daļā. Kopā 2015. gada augusta neticami skaidro nakšu nedēļā nācās fotografēt miglāju turpat vai katru nakti, bet tas tāpēc, ka naktis bija ļoti īsas un pēc katras nākamās, izanalizējot iepriekšējo rezultātus, izlēmu turpināt iesākto. Ziemas periodā tā būtu viena kārtīga nakts, ja vien ziemā šis miglājs būtu pieejams.
Interesants fakts! Dators šajā attēlā saskaitīja aptuveni 14500 zvaigznes. :)

Teleskops: RC 8"x0.66@1083mm F-5.33
Kamera: QHY9m@-30° Ha OIII RGB
Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG

Ekspozīcijas:
2015. gada 15., 16., 17., 18., 19., 20., 21. augusta naktīs. Gaisa temperatūra naktīs variēja no +4 līdz +10C. Vidējais  FWHM 3.2"

Ha - 2x1200= 0h40min
Ha - 2x1500= 0h50min
Ha - 9x1800= 4h30min

Red - 8x300= 0h40min

Green- 7x300= 0h35min

Blue- 7x300= 0h35min
OIII- 8x1800= 4h00min

Kopā=11h 50min

Digitālo datu apstrāde: Pixinsight 1.8 Photoshop CC2015

Crescent Nebula (NGC 6888)

2015-16. gada fotografēšanas sezona ir atklāta! Augusts šovasar izcēlās ar skaidru un siltu laiku. Sākot ar augusta vidu neizpalika arī skaidrās naktis. Veselu nedēļu nodevos negulēto nakšu priekiem un cītīgi mēģināju izmantot katru aptuveni 3h īso nakti. Pa visu nedēļu nofotografēju tikai divus objektus, kur kā pirmais no tiem izgājis apstrādes posmu šis.

Crescent (pusmēness, pusloka) miglājs ir emisijas miglājs Gulbja zvaigznājā. Pēc pašreizējiem zinātnes aprēķiniem 5000 gaismas gadu tālu no zemes un tika atklāts jau tālajā 1792. gadā. To izdarīja britu astronoms Friedrich Wilhelm Herschel.
Miglājs savu formu iegūst no centrā esošās zvaigznes HD192163, kuras radītie ātrie vēji saduras ar lēnākiem vējiem, kas tika izmesti zvaigznes sākotnējā dzīves posmā 250 000 līdz 400 000 gadus atpakaļ. Abu ātrumu vēju sadursmes rezultātā arī izveidojas šīs visai savdabīgās un netipiskās molekulāro mākoņu struktūras.

Jaunā sezona atnākusi arī ar jaunu fokālo reduceri CCDT67, kas padara gan lielāku redzes lauku, gan gaišāku optiku. Ļoti piemērots miglājiem.

Teleskops: RC 8"x0.66@1083mm F-5.33
Kamera: QHY9m@-30° Ha OIII RGB
Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG

Ekspozīcijas:
2015. gada 18., 19., 20., 21. augusta naktīs. Gaisa temperatūra naktīs variēja no +4 līdz +10C. Vidējais  FWHM 3.2"

Ha - 7x1800= 3h30min

Red - 3x600= 0h30min

Green- 3x600= 0h30min

Blue- 3x600= 0h35min
OIII- 9x1800= 4h30min

Kopā=9h 30min

Digitālo datu apstrāde: Pixinsight 1.8 Photoshop CC2015

M101 galaxy P4

Trīs lietas labas lietas, ceturtā no visas sirds! :) Gandrīz tā vai sanācis man ar šo galaktikas foto. Esmu pavērsis savu fotonķēri pret šo grandiozo un astronomamatieru vidū populāro galaktiku jau 4. reizi. Šķiet, šoreiz sanācis tuvu tam, kā to varu vēlēties no man pieejamā aprīkojuma un debesīm. Ja vien vēl vairāk subekspozīciju mazākam noise, bet visādi citādi- pa skaisto.
Datu apstrāde ar katru nākamo bildi iegūst aizvien lielāku izpratni par kotronlējamiem procesiem un to kas un kā ir, vai nav nepieciešams. Aizvien vairāk ignorēju noise esamību un noise reducēšanu drīzāk uzticu lielākam skaitam subekspozīciju, kā super advancētam "noizegrauzim", jo pat vislabākais no tiem ir un paliek tikai "grauzis" :) Paldies Keilijai par palīdzību Photoshopmākslā. Tomēr- kā nu bez tā PS... nekā! :)

Messier 101. galaktika 28 miljonu gaismas gadu attālumā no Latvijas vidzemes bāleliņa izpildījumā. Ļoti iespējams viens no pēdējiem piegājieniem šim virpulim manas cilvēciski īsās dzīves laikā... :)

Teleskops: RC 8"@1624mm F-8
Kamera: QHY9m@-30°C+ CRGB
Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG

Ekspozīcijas:
2015. gada 16. februāra un 12., 13., 14., 15. marta naktīs. Gaisa temperatūra naktīs variēja no +4, -1 līdz -8C. Vidējais 15 minūšu tīra filtra (Luminance) subekspozīciju FWHM 3.27". Labākais 2.78"

Lum- 15x900= 3h45min

Red b2- 6x900= 1h35min
Red b2- 6x600= 1h00min

Green b2- 6x900= 1h30min
Green b2- 3x900= 0h30min

Blue b2- 5x900=1h15min
Blue b2- 5x600=0h50min

Kopā=10h 20min

Pēcapstrāde: Pixinsight 1.8, Photoshop CC2014

Abell 2218 un gravitācijas lēca.

Gravitācijas lēca... šī maģiskā nosaukuma parādība ir visai jauna astronomijas pasaulē un tikai pagājusā gadsimta sākumā Alberts Einšteins nopietni izvirzīja teorijas par šo fenomenu, kas tā pamatā stāsta par spēcīgas gravitācijas ietekmi uz gaismas liekšanu, jeb darbošanos kā lēcu. Pēc Wikipedia datiem tikai 1979 gadā pirmo reizi gravitācijas lēca tika atklāta astronomiskos novērojumos.

Tā nu vienu dienu sāku domāt nez vai ir iespējams šo fenomenu nofotografēt arī tepat Latvijā, turklāt ar manu visai nelielo un tumšo F8, 8" teleskopu. Mazliet pameklējot izvēlējos galaktiku kopu Abell 2218. Kopa atrodas Pūķa zvaigznājā aptuveni 2miljardus gaismas gadu tālu un tās intensīvā gravitācija darbojas, kā ļoti spēcīga gravitācijas lēca ar kuras palīdzību tika novērota vistālāk zināmā (līdz 2004 gadam) galaktika 13 miljardu gaismas gadu attālumā no Zemes (redshift 5.58).

Laikapstākļi arī jāsaka palutināja gan ar pastāvīgi skaidrām naktīm, gan aizvien labāku un labāku debesu kvalitāti, kur beidzamajās naktīs FWHM uz 22minūšu subekspozīcijām bija 2.65-2.80, kas arī ir manā pieredzē lābākais iespējamais mērījums Cēsu apvidū.
Protams, brīžiem procesa gaitā šī doma par gravitācijas lēcām šķita pilnīgi traka un nežēlīga laika tērēšana, lai tā vietā reti skaidrajās naktīs nofotografētu ko košu un patiešām vizuāli skaistu.. Bet, kad bilde tagad ir gatava varu teikt, ka šī ir mana līdz šim labākā astrofotogrāfija. Bildē saskatāma ir gan gravitācijas lēcošanās, gan ārkārtīgi daudz galaktiku, turklāt daudzās subekspozīcijas ir devušas krāsas, par kādām vienmēr jūsmoju vērojot citu darbus.

Šī nu arī ir tā retā mana bilde, par kuru varu teikt- ir izdarīts tā, kā to vēlējos. Protams, šādai ārkārtīgi blāvai un mazai parādībai tikai vairāk varētu vēlēties VĒL kvalitatīvākas debesis, lai smalkās detaļas būtu VĒL asākas un mazāk izplūdušas. :)

Bet ko tur daudz. Izrādās maģiski tālo gravitācijas lēcu "teleskopu" piefiksēt ir iespējams arī ar 8" teleskopu tepat, Latvijā. ;)

Teleskops: RC 8"@1624mm F-8
Kamera: QHY9m@-30°C+ CRGB
Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG

Ekspozīcijas:
2015. gada 12., 16., 17., 18., 21. marta naktīs. Gaisa temperatūras naktīs variēja no+4, -1 līdz -11C 21. martā.

Lum- 27x1320= 9h54min

Red- 9x900= 2h15min

Green- 9x900= 2h15min

Blue- 8x900=2h00min

Kopā=16h 24min

Pēcapstrāde: Pixinsight 1.8, Photoshop CC

Saules aptumsums

Šodien ķērām saules aptumsumu. Lai arī pats rīts neizskatījās cerīgs tomēr mākoņu sega mazliet sadila un bija iespēja pavērot Saules aptumsumu. Te nu gari nemuldot- rezultāts. :)

8" 1000mm F5 teleskops ar saules filtru, bez ekvatoriālās sekošanas.
Kamera: Nikon D7000

Ziemeļblāzma.

Šķiet reti kurš palaida garām šo fantastisko parādi. Skats dzīvē bija tik krāšņš, ka brīžiem šķita, ka tas ir kāds sapnis vai jaunais 4D kino. Fantastiski...! Protams, galaktiku fotografēšana tonakt izpalika, jo blāzmas radītā gaisma bija pārāk spoža, lai ko vispār fotografētu, turklāt blāzma ilga līdz pat trijiem rītā.

Dototies galaktiku "medībās" braucot ārā no Rīgas nejauši caur logu pamanīju tādus kā mākoņus... Satraukts par izbojātu nakti jau domāju, ka kaut kas nav riktīgi, tak nesolīja mākoņus. Tad atcerējos par Ziemeļblāzmas varbūtību šovakar. Momentā atradu drošu vietu, kur piestāt savu auto, uzstādīju statīvu un šāda bija pirmā bilde... Neticami! :)

 Vieglas panikas pārņemts pa ceļam uz savu observatoriju piestāju vēl vienā vietā...

 Tā nu izskatījās tas viss AIZ manas Smilšukastes observatorijas. :)

Bet šādi iekš. Ar Dievu kārotā tumsa... :)

Antonābolu ābele gluži vai liesmās. :)

Grūti bija izdomāt KO lai NEbildē... :D

 Un  tad tā milzīgā kulminācija... Fantastiskākais laikam bija tas, ka krāsas bija visai izteikti redzamas arī ar acīm, kas nav tipiski šādu parādību vērošanā..

 Vertikālais skats, jo horizontālajā neredz faktu, ka blāzma stiepjas līdz pat zenītam.. Latvijā?! Jā!!

 Un skats uz Austrumiem... vēl dullāks! Šajā brīdī šķita, ka sapņoju.. :)

Šķiet šādi noveikties, kad bija skaidras debesis un TIK koša un liela Ziemeļblāzma var ļoti reti. Droši vien pāris reizes mūžā..

Galaktiku kopa Abell 1656

Milzīgajam, tumšajam, melnajam visumam nepietiek ar zvaigžņu kopām vien. Tajā, ir arī galaktiku kopas, kurās "sanākušas draudzēties" galaktikas. Šī galaktiku kopa ar cilvēka piešķirto kataloga nosaukumu Abell 1656 ir viena no tādām. Tajā mīt vairāk kā 1000 galaktikas un kā izrādās, visa būšana ir tikai daļa no vēl lielākas galaktiku superkopas... Šķiet, kopas visumam ir populāra padarīšana. :)

Lai arī attēls astronomijas nezinātājam droši vien vizuāli nav no tiem iespaidīgākajiem, tomēr fakts, ka lielākā daļa fotogrāfijā redzamo pleķīšu ir ļoti tālas galaktikas man pašam šķiet ārkārtīgi interesants un tas, ka šo ārkārtīgi tālo "sanāksmi" ir iespējams nofotografēt ar mirstīgajiem pieejamu aprīkojumu tepat, Latvijas vidzemē, man personīgi šķiet kas iedvesmojoši fantastisks. Lielāko redzamo galaktiku attālums no Zemes variē starp 200- 380 miljoniem gaismas gadu. Turklāt attēlā ir saskatāmi 5 Kvazāri, kur tālākais no Zemes pēc zinātnieku aprēķiniem ir 9.5 Giga gaismas gadu tālu (1Giga gaismas gads = ~999 999 999, 999 gaismas gadi). Vienkāršāk sakot Kvazāra attālums no Zemes ir aptuveni 9.5 miljardi gaismas gadu. Ja pieņemam par pareizu teoriju, ka Visuma vecums ir aptuveni 13.8 miljardi Zemes gadu, tad Kvazāra gaisma ir visai sens gaismas avots no Visuma pirmsākumiem. Pat ja tas attēlā ir tikai kā gaišs pāris pikseļu liels punktiņš tas man šķiet kā aizraujošs fakts, ka tik ļoti sena gaisma ir sasniegusi manas fotokameras uztvērēju..

Fotografēt šo kopu jau gribēju 2014. gada pavasarī, bet tā arī nesanāca. Tāpēc ķēros klāt šogad jau laicīgi, lai arī fotografēšanas loks virs horizonta vēl nebija ieguvis savus optimālos augstumus.

Debesu kvalitāti šādam objektam gribētos ievērojami labāku. Luminance, jeb gaismas kanāla informācijas vidējais FWHM uz 14 kadriem ir 3.21" Gribētos vismaz 2.5". Bildējot šādus blāvus objektus sāku arī pastiprināti izjust debesu piesārņojumu bildēs un nepieciešamību pēc tumšākām debesīm.
Šī bilde noteikti vēl nav 100% pabeigta un centīšos to pie- fotografēt vēl labāk. Labāk tieši vēl smalkākās un tālākās galaktikas, kuras debesu kvalitātes dēļ ir visai izplūdušas vai iezudušas fona troksnī.

Teleskops: RC 8"@1624mm F-8

Kamera: QHY9m@-30°C+ CRGB

Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG

Ekspozīcijas:

2014. gada 20. janvāra un 16. februārā nakts. Gaisa temperatūra 20. janvārī ~ -10°C, 16. februārī -8°C

Lum- 14x900= 3h30min

Red- 7x600= 1h10min

Green- 5x600= 1h00min

Blue- 5x660= 1h06min

Kopā=6h 46min 

Pēcapstrāde: Pixinsight 1.8, Photoshop CC