Miers- kustībā. (Mēness, Urāns, Marss, SKS)

Miers- kustībā. Tieši šādas sajūtas mani pārņem vērojot attēlu. Mēness, Urāns, Marss, SKS (starptautiskā kosmosa stacija) vienā kadrā vienlaicīgi. Katrs ar savu ātrumu aukstajā vakuumā, nevainojami mierpilnā orbitālajā kustībā skatā no Zemes. Visus vieno- Saule, kas stipri tālu ārpus kadra kreisajā pusē izgaismo četrotni. Kosmosa stacijā 3 astronauti pilda savas misijas lidojot ar ātrumu 7,66 km/s apkārt Zemei 400 km augstumā, kamēr daļa Zemes dus nakts mierā. Marss un Mēness "meties dejā" un tos abus distancējoties, nedaudz tālāk par 2 metriem, novēro Urāns. Tas viss protams- skatā no Zemes..

SpaceX Starlink satelīti virs Rīgas

Izrādās, pirms dienas palaistais, jaunais  SpaceX "Starlink" satelītu bars redzams  ar neapbruņotu aci arī Rīgā. Palaisti pirmie 60 satelīti no paredzētajiem ~12000. Video filmēju uz pavisam parasta foto statīva ar 200mm objektīvu.

https://www.youtube.com/watch?v=f4BG0AsC2yA&feature=youtu.be

Galaktikas centru vērojot (Namībija 2018)

Atradu kādu brīdi laika, lai beidzot saliktu un padalītos ar mazumiņu no Namībijas ceļojumā safotogrāfētā.

K.

Namībija- astrofotogrāfa paradīze?

Atceros kā bērnībā ar māsu strīdējos par to, kas skaita ziņā vairāk. Zvaigznes, vai smilšu graudiņi uz Zemes. Mana pārliecība bija, ka tām jābūt zvaigznēm, savukārt māšuks lepni atcirta, ka smilšu graudiņi! Šķiet, aplūkojot šo fotogrāfiju atgriežos pie vecā strīda un atkal saku- zvaigznes! :) Attēlā redzams tikai mazs fragments no mūsu Galaktikas centra reģiona. Pasakains skats no Namībijas Kalahari. Un tas zvaigžņu daudzums... Jums jāredz būtu pilnas izšķirtspējas attēls.. Vienmēr skatoties uz Piena Ceļu šķiet, ka tas tāds mākonis vien ir. Daļēji taisnība jau ir, tikai šis mākonis veidojas ne no gāzes vai miglas pilieniņiem, bet gan no zvaigznēm, no miljardiem daudz zvaigžņu, no kurām tuvākā mums tikai viena- Saule.

Gulbja un Ērgļa miglāja reģions Piena Ceļā @200mm F5

Šonakt ir priekšpēdējā zvaigžņu sesijas nakts pirms brauciena mājup. Piedzīvojumu bija tik daudz un astro grafiks darbīgs, ka nesanāca īsti laika un spēka ko uzrakstīt. Bija gana daudz tehnisku pārsteigumu un izaicinājumu saistībā ar teleskopu, milzīgo statīvu, kameru, kuri prasīja pacietību un apņēmību tos atrisināt. Statīvs ar kādu man jāstrādā šeit ir gigantisks.. vismaz maniem sapratnes mērogiem. Būtu vēlējies mazāku, bet jau gadu iepriekš piesakoties šis bija vienīgais brīvais variants. Tagad, šķiet, saprotu kāpēc tā. :)

Gigantiskais statīvs

Izlēmu vismaz kaut kas jāieraksta, jo mirklis šis paskries ātri. Būs man šis ieraksts atmiņai par brīdi zem Dienvidu debesīm pašā Namībijas vidienē. Kamēr rakstu šo, tieši pašlaik ir 2:46 no rīta pēc Namībijas laika, kas no mūsu atšķiras tikai ar -1 stundu. Sēžu Kalahari dislocētajā astro parkā, savā “Hasen Shanze”. Tā nosaukuši paaugstināto observatoriju, kurā visu šo laiku esmu- strādājis? Atvaļinājums, kur ir atvaļinājums?! :) Kā paskaidroja un cik sapratu no maniem jauniegūtajiem vācu draugiem, tad tulkojumā no vācu valodas, “Hasen Shanze”, būs “Zaķu Šāvējs”. Smieklīgs nosaukums, bet tas iespējams dēļ kādām medību vaktēšanas namiņu asociācijām, jo observatorija ir balts 2.5x 2.5m namiņš uz ~ 2m augsta paaugstinājuma virs zemes.

Observatorija- Hasen Shanze

Gaidu NGC 1291 kārtējo ekspozīciju. Nakts ir visai dzestra un pavisam drīz Piena Ceļa centrs būs norietējis. Interesanti, ka brīdī kad centrs ir tieši iegrimis Rietumu horizontā, Austrumu pusē otra Piena Ceļa daļa sāk aust. Uz brīdi ir tā, ka visapkārt pie horizonta ir redzams Piena Ceļš. Ļoti maģiska un nepieredzēta sajūta.

Kā tad ir ar to Piena Ceļa ēnu šeit? Ir, un visai pārliecinoši! Stipri izplūdusi, bet IR! :)

Kopumā iespaidu ir ļoti daudz, nogurums ne mazāk daudz. Nav taču normāli gulēts visas 9 dienas! Zvaigznes šeit IR fantastiskas. Piena Ceļa centrs ir neaprakstāms, var stāstīt, bet neizstāstīt, tas jāredz katram pašam. Pārgalvīgi košs un nekādi salīdzināms ar Latvijā redzamo. Bet jāatzīst, ka tumsa šeit nemaz nešķiet tik tumša, jo gaisma no Piena Ceļa ir tiešām liela.

Piena ceļa centra fragments. @24mm F4

Šo 9 dienu gaitā būšu piedzīvojis vairāk skaidras naktis, kā Latvijā pēdējo 2 gadu laikā.. Patiesībā, tikai pirmā diena bija mākoņaina. Visas pārējās ir bijušas dzidri skaidras..

Ir ļoti daudz safotografētu bilžu. Domāju, paies daži mēneši, līdz spēšu tikt galā ar tām visām un sagatavot tās publicēšanai. Bet hei, būs ko ziemā darīt! :)

Ceru mazliet atgūstoties gan no miega deficīta, gan piedzīvojumiem spēšu cītīgāk sarakstīt un salikt Namībijā piedzīvoto. Katrā ziņā, šis piedzīvojums paliks manā atmiņā visu savu cilvēcīgi īso dzīvi. :)

Namībijas nacionālais dzīvnieks Cheetah. Pirmo nakti visu laiku šķita, ka kādā brīdī kas šāds sveicinās mani kādā vientuļā brīdī zem zvaigznēm.. :)
P.s. fotogrāfija ir paša fotografēta. Šie ārkārtīgi skaistie un arīdzan plēsīgie dzīvnieki bija aplūkojami salīdzinoši netālu esošā rūpīgi nožogotā teritorijā. Biju ļoti veiksmīgs tos redzēt un nofotografēt.

K.

Dienvidu debesis 23.33°S 17.95°E

Pagājis gads, kopš izlēmu īstenot savu sapni. Sapni- aplūkot Dienvidu debesis. Turklāt, ne tikai aplūkot tās caur Google meklētāju, kādas lielpilsētas viesnīcas balkonu, vai publisko skatu placi, bet pabūt patiešām tumšā vietā, kas visādu zinātnisku kritēriju mērīta, spētu piepildīt pat viskvēlākā astronoma prasības. Vietā, kur baumo, ka no Piena Ceļa krīt ēna gluži kā no Mēness. Labi, kas vēl bez kvēli prasīgajiem astronomu kritērijiem, sapņiem un krītošajām ēnām spētu raisīt vēlmi tās aplūkot savām acīm? Varbūt fakts, ka Ziemeļu puslodes iedzīvotāji nekad neredz šo zvaigžņotās debess pusi? Varbūt fakts, ka Piena Ceļa galaktikas centrs ir redzams tikai Dienvidu puslodē? Fakts, ka Piena Ceļa galaktikai ir satelīt galaktikas, gluži kā Zemei pavadonis Mēness, kuras aplūkot savām acīm var TIKAI Dienvidu puslodē? Ir patiešām daudz aizraujoši iemesli, lai tās aplūkotu. Jo vairāk interesējos, jo saprotu, ka Ziemeļu puslodes būtnes ir ievērojami apdalītas un mūsu puslodē arī zvaigžņotajās debesīs valda ziemeļniecisks minimālisms un pietāte.
Uz kurieni tad lidošu? Lidošu uz Āfriku. Uz vienu no sausākajām Āfrikas valstīm- Namībiju. Lēmums par tieši šo vietu netika pieņemts nekavējoties, bet lasot cilvēku atsauksmes un izsverot vairākas citas iespējas sapratu, ka tai jābūt Namībijai.
Kā izrādās, kvēli astronomisko eiropiešu vidū vēlme braukt un aplūkot Dienvidu debesis ir liela, bet vietas, kur to darīt nav gana daudz, tāpēc, lai tur nokļūtu ir jāpiesakās gadu iepriekš. Jā, GADU iepriekš! Bet jāatzīst, šis gads, aiztek ļoti ātri, turklāt dod laiku pārdomām kā aizvadīt šo laiku, kam pievērst uzmanību vairāk, izplānot tehniskos izaicinājumus, kā arī loģistiskos. Nav jau noslēpums arī, ka nelidoju tur tikai vērot maģisko Piena Ceļu. Dodos turp galvenokārt to fotografēt, jo jau kādu laiku esmu aizrāvies ar astrofotografēšanu un tā kā laiks ķerties klāt nopietno puišu spēlītēm... :)
Lai tur kā ar to visu. Vienīgā vēlme un cerība, ka ziemeļeiropieša "karma" ar mākoņu magnētismu mani būs mani pametusi, jo lai arī Namībija ir viena no retajām vietām uz Zemes, kur ziemas mēnešos (Maijs- Oktobris) mākoņi ir visai reta parādība, tomēr tāda iespēja pastāv, turklāt, nenoliedzamās klimata pārmaiņas arī tur pamanāmi maina ierastos laikapstākļus.

Priekštatam par to, ko tad braucu fotografēt ievietoju Latvijā uzņemtus foto šā gada aprīļa beigās. Šeit redzama neliela daļa no Piena Ceļa centram pietuvināta reģiona. Katrā no fotogrāfijām aiz "izsmērētiem" koku siluetiem saskatāmi divi sarkanie ūdeņraža gāzes miglāji Ērglis un Gulbis, Trifids un Lagūna.  Šāds skats ziemeļniekam ir praktiski labākais, kāds iespējams. Savukārt otrpus ekvatoram, šis reģions būs redzams tieši zenītā virs galvas.

 Ērgļa miglājs centrā. Gulbja, zemāk. 200mm, 1x5min negidēta ekspozīcija. Āmatas novads, Latvija.

Trifid miglājs centrā. Lagūnas miglājs zemāk. 200mm, 1x5min negidēta ekspozīcija. Amatas novads, Latvija.

Plāni ir! Ir optimistiski lieli! Te saraksts ar 15 pamatobjektiem 10 naktīm. Daži klišejiski, daži izaicinoši, daži mazliet zinātniski, bet daži vienkārši mākslinieciskas nostaļģijas vadīti... Cerams vismaz 5 naktis būs patiesi skaidras.. nu, varbūt 6.. lūdzu!.. :D

Namībija ir gana attīstīta valsts un man solās būt arī WiFi internets. Ir arī neliels blakus plāns šeit uzrakstīt kādu reportāžu ar to kā man veicas, lai mājiniekiem gaidot rudeni... es gribēju teikt, mani mājās, ir iespēja kopā ar mani 10 dienas mazdrusciņ pasapņot par Dienvidu debesīm. :)

K.

Laikskrējis (Time lapse)

Laiks. Šķiet, jo ilgāk tev tas ir bijis, jo vairāk saproti, ka tā ir daudz par maz. Tas aiztek tik veikli, ka reizēm nepamani pat nianses. Tieši tāpat kā šis laikskrēja video. 33 minūtes laika vien 6 sekundēs. Tik vien?! Dod man vēl! :) Bet vismaz video iespēja ir spēlēt atkal un atkal, tādejādi iespējams saskatīt dažas nepamanītas nianses. Viens super lēns satelīts (?) kas slīd neraksturīgi lēni ignorējot gravitācijas likumus, kā arī zaļas gaismas atblāzma kadra kreisajā pusē ~30s garumā... iespējams, paliels meteors? Būtu tas kadrējums nedaudz pa kreisi un iespējams gadsimta foto! :D Tas viss vien 33 minūtēs. Parasto satelītu, lidaparātu un meteoru masu ignorēju. :)
Šis video tapa 13. augusta naktī, kā neplānots tests jaunajam 24mm objektīvam. Žēl, ka uznāca lietutiņš.. :)

Cigar galaxy M82

Cigāra galaktika. Skatā no Zemes tās forma patiešām atgādina cigāru, lai gan tas tāpēc, ka telpiski galaktikas disku redzam no sāniem. Zemei tā atrodas salīdzinoši tuvu. Gaisma no Galaktikas līdz Zemei ceļo aptuveni 12 miljonus gadu un lai arī mums, kosmiskajam mērogam blakus domīgajiem mazajiem cilvēciņiem tas šķiet nekaunīgi daudz, arī skudrām attālums no Rīgas līdz Cēsīm, iespējams, šķiet kas grandiozi tāls.

Ap galaktikas centru izplūdusī zilā "migla" patiesībā ir daudz, daudz Zvaigznes. Cigāra centrā tās ir dzeltenākas, vecākas, vairāk uz āru jaunākas, karstākas. Tās "dzimušas" vēlāk. Jo zilākas, jo karstākas. Kā miglu tās fotogrāfijā redzam, jo kameras un teleskopa spēja izšķirt nav pietiekama. Bet ja spētu izšķirt, tie būtu milijardiem mazi punktiņi, milijardiem pasauļu. Nu gluži kā migla vasaras rītā, kas patiesībā sastāv no daudz, daudz maziem pilieniņiem.

2017./18. gada ziema bija mākoņaina un nepieklājīgi nelabvēlīga jaunu astrofotogrāfiju uzņemšanai. Tomēr pavasaris atnesa nedaudz skaidra laika un 14., 17. un 18. aprīļa naktis pavadīju fotografējot.

Fototehnika:
Teleskops- 8"RC FL1624 F-8
Kamera- QHY9m@-30
Filtri- LRGB
Statīvs- EQ8

Ekspozīcijas:
Lum 12x900=3h
R-7x600=1h10
G-6x660=1h6m
B-6x660=1h6m

Kopā: 6h 22m

Datu apstrāde: Pixinsight