Dienvidu debesis 23.33°S 17.95°E

Pagājis gads, kopš izlēmu īstenot savu sapni. Sapni- aplūkot Dienvidu debesis. Turklāt, ne tikai aplūkot tās caur Google meklētāju, kādas lielpilsētas viesnīcas balkonu, vai publisko skatu placi, bet pabūt patiešām tumšā vietā, kas visādu zinātnisku kritēriju mērīta, spētu piepildīt pat viskvēlākā astronoma prasības. Vietā, kur baumo, ka no Piena Ceļa krīt ēna gluži kā no Mēness. Labi, kas vēl bez kvēli prasīgajiem astronomu kritērijiem, sapņiem un krītošajām ēnām spētu raisīt vēlmi tās aplūkot savām acīm? Varbūt fakts, ka Ziemeļu puslodes iedzīvotāji nekad neredz šo zvaigžņotās debess pusi? Varbūt fakts, ka Piena Ceļa galaktikas centrs ir redzams tikai Dienvidu puslodē? Fakts, ka Piena Ceļa galaktikai ir satelīt galaktikas, gluži kā Zemei pavadonis Mēness, kuras aplūkot savām acīm var TIKAI Dienvidu puslodē? Ir patiešām daudz aizraujoši iemesli, lai tās aplūkotu. Jo vairāk interesējos, jo saprotu, ka Ziemeļu puslodes būtnes ir ievērojami apdalītas un mūsu puslodē arī zvaigžņotajās debesīs valda ziemeļniecisks minimālisms un pietāte.
Uz kurieni tad lidošu? Lidošu uz Āfriku. Uz vienu no sausākajām Āfrikas valstīm- Namībiju. Lēmums par tieši šo vietu netika pieņemts nekavējoties, bet lasot cilvēku atsauksmes un izsverot vairākas citas iespējas sapratu, ka tai jābūt Namībijai.
Kā izrādās, kvēli astronomisko eiropiešu vidū vēlme braukt un aplūkot Dienvidu debesis ir liela, bet vietas, kur to darīt nav gana daudz, tāpēc, lai tur nokļūtu ir jāpiesakās gadu iepriekš. Jā, GADU iepriekš! Bet jāatzīst, šis gads, aiztek ļoti ātri, turklāt dod laiku pārdomām kā aizvadīt šo laiku, kam pievērst uzmanību vairāk, izplānot tehniskos izaicinājumus, kā arī loģistiskos. Nav jau noslēpums arī, ka nelidoju tur tikai vērot maģisko Piena Ceļu. Dodos turp galvenokārt to fotografēt, jo jau kādu laiku esmu aizrāvies ar astrofotografēšanu un tā kā laiks ķerties klāt nopietno puišu spēlītēm... :)
Lai tur kā ar to visu. Vienīgā vēlme un cerība, ka ziemeļeiropieša "karma" ar mākoņu magnētismu mani būs mani pametusi, jo lai arī Namībija ir viena no retajām vietām uz Zemes, kur ziemas mēnešos (Maijs- Oktobris) mākoņi ir visai reta parādība, tomēr tāda iespēja pastāv, turklāt, nenoliedzamās klimata pārmaiņas arī tur pamanāmi maina ierastos laikapstākļus.

Priekštatam par to, ko tad braucu fotografēt ievietoju Latvijā uzņemtus foto šā gada aprīļa beigās. Šeit redzama neliela daļa no Piena Ceļa centram pietuvināta reģiona. Katrā no fotogrāfijām aiz "izsmērētiem" koku siluetiem saskatāmi divi sarkanie ūdeņraža gāzes miglāji Ērglis un Gulbis, Trifids un Lagūna.  Šāds skats ziemeļniekam ir praktiski labākais, kāds iespējams. Savukārt otrpus ekvatoram, šis reģions būs redzams tieši zenītā virs galvas.

 Ērgļa miglājs centrā. Gulbja, zemāk. 200mm, 1x5min negidēta ekspozīcija. Āmatas novads, Latvija.

Trifid miglājs centrā. Lagūnas miglājs zemāk. 200mm, 1x5min negidēta ekspozīcija. Amatas novads, Latvija.

Plāni ir! Ir optimistiski lieli! Te saraksts ar 15 pamatobjektiem 10 naktīm. Daži klišejiski, daži izaicinoši, daži mazliet zinātniski, bet daži vienkārši mākslinieciskas nostaļģijas vadīti... Cerams vismaz 5 naktis būs patiesi skaidras.. nu, varbūt 6.. lūdzu!.. :D

Namībija ir gana attīstīta valsts un man solās būt arī WiFi internets. Ir arī neliels blakus plāns šeit uzrakstīt kādu reportāžu ar to kā man veicas, lai mājiniekiem gaidot rudeni... es gribēju teikt, mani mājās, ir iespēja kopā ar mani 10 dienas mazdrusciņ pasapņot par Dienvidu debesīm. :)

K.