Merkūra tranzīts (foto)

Merkūra tranzīts šodien veiksmīgi sagaidīts un iemūžināts fotogrāfijā. Ko tur lai daudz saka. Ļoti maziņš tas Merkūrs. Ne velti mazākā planēta Saules sistēmā. Ja iztēlojamies , ka mūsu Mēnesi, kuru no Zemes šķir ~384 402km noliktu ~77milj. kilometru tālu  un skatītos uz to ar 33x palielinājumu, tad redzētu ļoti līdzīgu ainu. Bet ja salīdzinam Merkūra punktiņu ar lielāko redzamo Saules plankuma izmēru tad visai ātri ir skaidrs, ka Saules plankums ir izmēros lielāks pat par mūsu pašu Zemi. Merkūrs ap sauli  apriņķo 87,9 dienās. Uz tā virsmas dienas pusē temperatūra sasniedz ap 427 grādus pēc celsija, bet naktī -173. Interesanti, ka līdzīgi kā mūsu Mēness, tā orbitālais ātrums ir gandrīz tieši tik ātrs, lai kompensētu savu rotēšanu ap asi, proti, dēļ šī fakta Mēnesim mēs redzam tikai vienu "seju"visu laiku, bet uz Merkūra "dzīvojošs" Merkūrietis piedzīvo vienu diennakti reizi 2 Merkūra gados. t.i. 175,8 dienās uz Zemes. Nākamā iespēja Merkūru nofotografēt tik skaisti būs 2049 gada 7, maijā. Tuvākā iespēja būs 2019 gada novembrī, bet Saulīte ar Merkūru tad būs ļoti zemu pie horizonta.


Foto uzņemts Rīgā uz Vācu ekvatoriālā statīva, caur 8" 1624mm F8 RC tipa teleskopu un SAULES FILTRU ar Nikon D750 fotokameru.

Merkūra tranzīts @09.05.2016

9. maijā skaidra laika gadījumā būs vērojams Saulei tuvākās planētas Merkūra tranzīts, kas nozīmē, ka skatā no Zemes Merkūrs savā orbītā ap Sauli slīdēs starp Sauli un Zemi. Uz Sauli skatīties caur optiskiem palielinātājiem (binokļiem, teleskopiem) VAR TIKAI AR SPECIĀLIEM TAM PAREDZĒTIEM FILTRIEM! Merkūrs ir visai maziņa planēta un pieļauju, ka ar neapbruņotu aci izmantojot kvēpinātu stiklu, vai metinātāja brilles, to saskatīt būs pagrūti, bet jo tumšāks stikliņš, jo būs vairāk kontrasta, kas iespējams, ļaus to saskatīt. Šādi izskatījās Venēras tranzīts 2012. gada 6. jūnijā. Ar aci caur stikliņu planēta bija redzama kā ļoti mazītiņš punktiņš, bet Venēra ir Zemes izmēra planēta. Merkūrs, savukārt, ir tikai nedaudz lielāks par mūsu Mēnesi. https://www.youtube.com/watch?v=8pgZ2_TW9qs

Te laika karte ar to, kā tas izskatīsies no Rīgas.

Stefana kvintets un galaktika NGC7331

Stefana kvintets ir piecu galaktiku grupa, kuru 1877. gadā atklāja franču astronoms Édouard Jean-Marie Stephan. Astronomiem šīs galaktikas ir interesantas to savstarpējo sadursmju dēļ. Četras no tām ir cieši savstarpēji saistītas, veidojot no savām zvaigznēm un gāzu mākoņiem savdabīgas “roku” formas. Lai gaisma no kvinteta kodola spētu nokļūt teleskopā, tai ceļā jāpavada aptuveni 280 miljoni Zemes gadu. Savukārt attēla kreisajā pusē redzamo galaktiku NGC7331 no Zemes šķir aptuveni 40 miljoni gaismas gadu.

Optiskās sistēmas reducētāja stikls attēlā radījis nevēlamus atspīdumus. Ja ne to, tad ar foto būtu apmierināts. Protams, arī atmosfēra varēja būt mazliet mierīgāka- kā jau vienmēr.. :)

Attēls uzņemts 2015. gada 12., 15. un 16. oktobra naktīs.
Teleskops: RC 8"x0.66@1083mm F-5.33

Kamera: QHY9m@-30° CRGB

Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG

Īrisa miglājs. NGC 7023

Īrisa miglājs ir atstarojošais miglājs, kas redzams tikai tās gaismas dēļ, kas tiek atstarota no tam tuvu vai netālu esošajām zvaigznēm. Savu zilo gaismu tas iegūst no 7. zvaigžņlieluma zvaigznes SAO 19158. Apkārt redzamie brūnganie miglāja elementi patiesībā ir ļoti blāvi un mazākizgaismoti putekļu mākoņi. Miglājs nakts debesīs atrodams Cefeja zvaigznājā. Lai gaisma no tā nokļūtu teleskopā uz Zemes, jāpaiet aptuveni 1300 gadiem. Miglāja zilās gaismas centrs ir tik liels, ka tā šķērsošanai gaismas ātrumā būtu nepieciešami seši Zemes gadi.

Gandrīz kopš paša astrofoto ceļojuma sākuma ir bijusi vēlme uzfotografēt šo miglāju. Esmu to izdarījis un šķiet, ir tuvu tam, kā to gribētos. Lielākā daļa ekspozīciju fotografētas tumšākās debesīs, kā man ierastajā Cēsu rajonā, kas šķiet ir palīdzējis. Mazākam noise blāvajās daļās varētu vēlēties vairāk sub-ekspozīciju īpaši zilajā krāsu kanālā. Zilajā kanālā arī jocīga, blāva zilā svītra pār attēla kreiso stūri. 

Teleskops: RC 8"x0.66@1083mm F-5.33

Kamera: QHY9m@-30° CRGB

Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG

Ekspozīcijas:

Attēls pakāpeniski uzņemts 2015. gada 15. un 20. septembra naktī. Gaisa temperatūra naktī no +10 līdz +2°C
Red - 8x1080= 2h240min
Green- 7x1200= 2h20min
Blue- 5x360= 1h40min
Lum- 14x900= 3h30min
Kopā=9h 54min

Digitālo datu apstrāde: Pixinsight 1.8 Photoshop CC2015

Sh2 132 miglājs

Sh2- 132 nakts debesīs atrodams Cefeja zvaigznājā netālu no piena ceļa galaktikas plaknes. Šis ir emisijas miglājs, kas nozīmē, ka savu gaismu miglājs iegūst no tajā esošo un dzimstošo zvaigžņu izstarotās gaismas, kas jonizē miglāja gāzi, kā rezultātā tā sāk spīdēt. Šajā attēlā redzama tikai centrālā un košākā miglāja daļa. Miglājs kopumā ir ļoti blāvs un lai no tā izstarotā gaisma sasniegtu Zemi ir jāparit aptuveni 10400 gadiem. Interesanta šā miglāja bildē ir iezilganā strūkla, kas vizuāli gandrīz vai traucas laukā no miglāja košās centra daļas. To kā tur ar to strūklu patiesībā- nezinu un internets klusē. :)

Teleskops: RC 8"x0.66@1083mm F-5.33
Kamera: QHY9m@-30° Ha OIII RGB
Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG

Ekspozīcijas:
Attēls pakāpeniski uzņemts 2015. gada 21. augusta un 10.,11.,12.,13., septembra naktī. Gaisa temperatūra naktī no +10 līdz 0°C

Ha - 8x1500= 3h20min

Red - 5x360= 0h30min

Green- 4x360= 0h24min

Blue- 4x360= 0h24min
OIII- 8x1800= 2h55min

Kopā=7h 33min

Digitālo datu apstrāde: Pixinsight 1.8 Photoshop CC2015

Gulbja zvaigznājs (Cygnus)

Gulbja zvaigznājs ir viens no, manuprāt, skaistākajiem vasaras- rudens zvaigznājiem mūsu platuma grādos. Tajā bez neskaitāmi daudz piena ceļa plaknes zvaigznēm "mīt" arī daudz un dažādi krāšņi gan koši sarkanie emisijas, gan putekļu miglāji. Attēla kreisajā augšējā malā saskatāma arī populārā plīvura miglāja "Raganas slota". Interesanti , ka  Gulbja zvaigznājā atrodas viena no vislielākajām līdz šim zināmajām zvaigznēm  NML Cygni, kuras rādiuss ir aptuveni 1650 reižu lielāks kā mūsu pašu saulei. Šajā attēlā redzama centrālā Gulbja zvaigznāja daļa 10 minūšu sub-ekspozīciju ilgumā. Lielākais izaicinājums šī attēla tapšanā bija gaismas piesārņojums, kuru ļoti uzmanīgi un rūpīgi daļēji ir izdevies no bildes noņemt pateicoties Pixinsight datorprogrammai un rasas veidošanās uz lēcas. Lai izvairītos no rasas nācās domāt par pagarinātu blendi, ko improvizēti izveidoju no pa rokai pieejamā linoleja atgriezumiem. Lai mazinātu kameras radītos defektus kopējā bilde veidota no 6 atsevišķām 10 minūšu ekspozīcijām.

Attēls uzņemts 2015. gada 15. oktobra naktī.

Izmantotā tehnika:
Statīvs: EQ6
Kamera: Nikon D7000 @ Nikkor 50mm @ F2.8

Datu apstrāde: Pixinsight, Photoshop

Izgriezums 1:1 uz zvaigzni Sadr

Zemāk pievienotais attēls ir aptuveni pietuvināts tam, kā tumšās debesīs mēs šo zvaigznāju redzam ar savām acīm.

Zemāk pievienotajā attēlā var uzskatāmi redzēt kā izskatītos mūsu saule cieši blakus zvaigznei NML Cygni. Saule ir mazais punktiņš kreisajā pusē.

Zemāk pievienotajā attēlā ir redzama improvizētā blende fotoaparāta lēcai. Tā kā ideja fotografēt plašu lauku nāca ļoti spontāni, tad iepriekš netika rūpīgi pārdomātas visas gaidāmās rasas problēmas. Šī blende strādāja lieliski. Nākamreiz labākam bildes kontrastam jāuztaisa melna.

Dumbbell nebula M27 (NGC 6853)

Droši vien liela daļa cilvēku, kas jebkad lūkojušies kosmosa dzīlēs būs kaut reizi vērojuši tieši šo planetāro miglāju. Tāpat noteikti būs daudzi, kas šo miglāju mēģinājuši nofotografēt. Jo kāpēc gan ne! Šis planetārais miglājs ir salīdzinoši ļoti spožs, kā arī vizuāli liels un ne velti to jau tālajā 1764. gadā atklāja slavenais astronoms Charles Messier piešķirot tam kataloga numuru M27. Miglājs atrodams Lapsiņas (Vulpecula) zvaigznājā un pēc pašreizējiem zinātnieku aprēķiniem ir aptuveni 1360 gaismas gadu tālu no Zemes. Lielākoties šādi planetārie miglāji rodas zvaigznes dzīves pēdējos posmos, kad tā sasniegusi sarkanā milža fāzi un sāk izmest savu ārējo slāņu materiālu kosmosā centrā atstājot vien savu kodolu, kas ar savu ultravioleto starojumu izgaismo ārējos izmestos slāņus tādējādi padarot šo miglāju redzamu mums.

Tieši lielās popularitātes dēļ izlēmu šo miglāju uzfotografēt īpaši rūpīgi, lai spētu parādīt ne tikai tā populāri redzamās daļas, bet arī ļoti blāvās un ne tik ierasti redzamās. Esmu gandarīts par rezultātu un pēc ieilgušas kosmētiskās apstrādes fāzes gatavs padalīties ar rezultātu. Apstrādi sarežģītu darīja ārkārtīgi daudzās, mazās, blāvās zvaigznes un ļoti lielais spožuma dinamiskais diapazons (HDR) miglāja centrālajā daļā. Kopā 2015. gada augusta neticami skaidro nakšu nedēļā nācās fotografēt miglāju turpat vai katru nakti, bet tas tāpēc, ka naktis bija ļoti īsas un pēc katras nākamās, izanalizējot iepriekšējo rezultātus, izlēmu turpināt iesākto. Ziemas periodā tā būtu viena kārtīga nakts, ja vien ziemā šis miglājs būtu pieejams.
Interesants fakts! Dators šajā attēlā saskaitīja aptuveni 14500 zvaigznes. :)

Teleskops: RC 8"x0.66@1083mm F-5.33
Kamera: QHY9m@-30° Ha OIII RGB
Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG

Ekspozīcijas:
2015. gada 15., 16., 17., 18., 19., 20., 21. augusta naktīs. Gaisa temperatūra naktīs variēja no +4 līdz +10C. Vidējais  FWHM 3.2"

Ha - 2x1200= 0h40min
Ha - 2x1500= 0h50min
Ha - 9x1800= 4h30min

Red - 8x300= 0h40min

Green- 7x300= 0h35min

Blue- 7x300= 0h35min
OIII- 8x1800= 4h00min

Kopā=11h 50min

Digitālo datu apstrāde: Pixinsight 1.8 Photoshop CC2015