Asteroīdu bariņš NGC 3628 skata laukā.

Par godu ANO starptautiskajai asteroīdu dienai izlēmu jāsamontē video ar šo tēmu saistītu piedzīvojumu šā gada 28. martā. Fotografējot NGC 3628 un tās garo, blāvo asti kadrā pamanīju vairākus blāvus, lēni slīdošus objektus. Kā vēlāk izrādījās, tie ir asteroīdi no galvenās asteroīdu joslas. Sākotnēji gan domāju, ka ja ne citplanētieši ( :D ) tad kaut kādas kosmiskās atlūzas. Dīvaini šķita, ka visi punkti kustējās vienā virzienā. Vienu brīdi pat iedomājos, ka kādi defekti kamerā. :) Lai nu kā, lūk, video.

Leo triplet NGC3628, M66, M65

Lauvas triplets ir trīs spirālveida galaktiku grupa aptuveni 35 miljonu gaismas gadu tālu no Zemes. Tā kā skatā no Zemes caur Piena ceļa galaktikas disku trijotne redzamaa Lauvas zvaigznājā, tās ieguvušas savu nosaukumu "Lauvas triplets". Visas 3 galaktikas ir spirālveida, kur NGC3628 ir skatā no sāniem.
Šo foto projektu uzsāku ar domu nofotografēt īpaši blāvo, aptuveni 300 000 gaismas gadu garo NGC3628 galaktikas asti, kas nedaudz ir izdevies, bet attēla tapšanas gaitā sapratu, ka nepieciešamas kvalitatīvākas, mazāk gaismas piesārņotas debesis, kā arī labvēlīgāki laikapstākļi. Krāsu informāciju vēl jāfotografē, tāpēc pašlaik viss tikai melnbalts.
2016-17. gada astrosezona bija, šķiet, mākoņainākā kopš manas zvaigžņu fotografēšanas aizraušanās 2011. gadā.
Fotogrāfija ir mozaīka no 2 atsevišķiem attēliem. Tā kā mākoņainuma dēļ subekspozīciju skaits attēliem nav vienāds, arī fona gaišums atšķiras.
Cerams 2018. gada pavasaris būs mazāk mākoņains, kad būs iespēja atkal pievērsties šim projektam.

Attēls uzņemts 2017. gada 28., 29. marta un 24. aprīļa naktīs Cēsīs, Amatas novadā.
Ekspozīcijas:
NGC3628
Luminance filtrs: 22x900sec= 5h30min
M66, M65
Luminance filtrs: 7x900s= 1h45min

Teleskops: RC8"+FR @ 1219mm
Kamera: QHY9m CCD@ -30 +Clear filter
Statīvs: EQ8@OAG+Lodestar@PHD2
Foto programmatūra: SGPro
Datu apstrāde: Pixinsight

Šis attēls ir izgriezums no kopējā plāna tuvākai apskatei

Garā aste (apvilkta ar dzeltenu) ir tikai viegli nojaušama. Tā redzama kā ļoti blāvs "sabiezējums" kadra kreisajā pusē zem NGC 3628. Ja ieskatās ļoti vērīgi tad tās garums stiepjas līdz pat kadra apakšai un turpinās ārpus tā. Bet pārliecinošam rezultātam nepieciešamas kontrastainas, gaismas nepiesārņotas debesis, kādas Amatas novadā nav..

Interesanti vienmēr ir pavērot neskaitāmos blāvos, mazos pleķīšus šādos ilgu subekspozīciju attēlos un salīdzināt tos ar zvaigžņu, un galaktiku kartēm pārliecinoties, ka tie nav nekādi kameras defekti, bet gan tāltālas galaktikas ar milijoniem zvaigžņu katrā. Turklāt, vēl ir tik daudz pleķīšu, par kuriem kartes klusē. Šķiet, apšaubīt dzīvības eksistenci citur kosmosā ir visai muļķīgi...

Plīvura miglājs (NGC 6960)

Pēc daudziem mēnešiem un vairākiem neveiksmīgi iesāktiem (klimata dēļ) astro projektiem beidzot arī kāds veiksmīgs rezultāts no 2016. gada septembra naktīm.
Plīvura miglājs ir supernovas paliekas, kura tiek uzskatīts, ir sprāgusi ap 3000. līdz 6000. gadā .p.m.ē. Savas dzīves beigās mirstošā zvaigzne aizsviedusi kosmosā šos gāzu un putekļu mākoņus, kas ātri traucas cauri starpzvaigžņu telpai temperatūras ietekmē jonizējusies, un spīd. Esmu šo krāšņo miglāju fotografējis jau vairākas reizes. Beidzot arī priekš kopējā ekspozīciju ilguma esmu pilnībā apmierināts ar rezultātu. Nav iztraucējis ne spoguļu kolimācijas defekts, nedz pārlieku liela atmosfēras viļņošanās, vai gaismas piesārņojums. Attēlā redzama tikai viena no košākās miglāja rietumu daļas. Vienmēr vērojot šo netipisko miglāju mēģinu iztēloties kā tas izskatītos telpiski... Šādas pārnovas gan, šķiet, pierāda pārdomas par to, ka nekas dzīvē nebeidzas un jebkuras beigas ir kā cita sākums.
Šo attēlu fotografēju 3 septembra nakšu garumā, gaismas nepiesārņotā vidē, savos bērnības laukos, Dzērbenē. Attēla krāsas veido H-alpha, OIII un RGB filtru kombinācija, kur Ha, un OIII filtri veido paša miglāja krāsas, bet RGB filtrētās ekspozīcijas veido zvaigžņu krāsas.
Domājams nākamajā rudenī jāiztērē vēl papildu 6-8 stundas blāvo struktūru signāla uzlabošanai un perfektāka attēla iegūšanai.

Teleskops: RC8"+FR @ 1219mm
Kamera: QHY9m CCD@ -30 +Ha OIII RGB
Statīvs: EQ6@OAG+Lodestar
Foto programmatūra: SGPro

Ekspozīcijas:
Ha 1500s *7
OIII 1500s *7
R 120s *5
G 120s *5
B 120s *5
Kopā: 6h 20min
Pēcapstrāde: Pixinsight

 Izmēģināju Pixinsight image solve iespēju. Tīri jauks rīks anotāciju veidošanai, lai zvaigžņotie attēli no krāšņiem punktiņu un pleķīšu kopumiem kļūtu informatīvāks un teiksim, zinātniskāks. :)

Tāda improvizētā bez zvaigžņu versija. Manuprāt, labāk var uztvert miglāja detaļas.

Merkūra tranzīts (foto)

Merkūra tranzīts šodien veiksmīgi sagaidīts un iemūžināts fotogrāfijā. Ko tur lai daudz saka. Ļoti maziņš tas Merkūrs. Ne velti mazākā planēta Saules sistēmā. Ja iztēlojamies , ka mūsu Mēnesi, kuru no Zemes šķir ~384 402km noliktu ~77milj. kilometru tālu  un skatītos uz to ar 33x palielinājumu, tad redzētu ļoti līdzīgu ainu. Bet ja salīdzinam Merkūra punktiņu ar lielāko redzamo Saules plankuma izmēru tad visai ātri ir skaidrs, ka Saules plankums ir izmēros lielāks pat par mūsu pašu Zemi. Merkūrs ap sauli  apriņķo 87,9 dienās. Uz tā virsmas dienas pusē temperatūra sasniedz ap 427 grādus pēc celsija, bet naktī -173. Interesanti, ka līdzīgi kā mūsu Mēness, tā orbitālais ātrums ir gandrīz tieši tik ātrs, lai kompensētu savu rotēšanu ap asi, proti, dēļ šī fakta Mēnesim mēs redzam tikai vienu "seju"visu laiku, bet uz Merkūra "dzīvojošs" Merkūrietis piedzīvo vienu diennakti reizi 2 Merkūra gados. t.i. 175,8 dienās uz Zemes. Nākamā iespēja Merkūru nofotografēt tik skaisti būs 2049 gada 7, maijā. Tuvākā iespēja būs 2019 gada novembrī, bet Saulīte ar Merkūru tad būs ļoti zemu pie horizonta.


Foto uzņemts Rīgā uz Vācu ekvatoriālā statīva, caur 8" 1624mm F8 RC tipa teleskopu un SAULES FILTRU ar Nikon D750 fotokameru.

Merkūra tranzīts @09.05.2016

9. maijā skaidra laika gadījumā būs vērojams Saulei tuvākās planētas Merkūra tranzīts, kas nozīmē, ka skatā no Zemes Merkūrs savā orbītā ap Sauli slīdēs starp Sauli un Zemi. Uz Sauli skatīties caur optiskiem palielinātājiem (binokļiem, teleskopiem) VAR TIKAI AR SPECIĀLIEM TAM PAREDZĒTIEM FILTRIEM! Merkūrs ir visai maziņa planēta un pieļauju, ka ar neapbruņotu aci izmantojot kvēpinātu stiklu, vai metinātāja brilles, to saskatīt būs pagrūti, bet jo tumšāks stikliņš, jo būs vairāk kontrasta, kas iespējams, ļaus to saskatīt. Šādi izskatījās Venēras tranzīts 2012. gada 6. jūnijā. Ar aci caur stikliņu planēta bija redzama kā ļoti mazītiņš punktiņš, bet Venēra ir Zemes izmēra planēta. Merkūrs, savukārt, ir tikai nedaudz lielāks par mūsu Mēnesi. https://www.youtube.com/watch?v=8pgZ2_TW9qs

Te laika karte ar to, kā tas izskatīsies no Rīgas.

Stefana kvintets un galaktika NGC7331

Stefana kvintets ir piecu galaktiku grupa, kuru 1877. gadā atklāja franču astronoms Édouard Jean-Marie Stephan. Astronomiem šīs galaktikas ir interesantas to savstarpējo sadursmju dēļ. Četras no tām ir cieši savstarpēji saistītas, veidojot no savām zvaigznēm un gāzu mākoņiem savdabīgas “roku” formas. Lai gaisma no kvinteta kodola spētu nokļūt teleskopā, tai ceļā jāpavada aptuveni 280 miljoni Zemes gadu. Savukārt attēla kreisajā pusē redzamo galaktiku NGC7331 no Zemes šķir aptuveni 40 miljoni gaismas gadu.

Optiskās sistēmas reducētāja stikls attēlā radījis nevēlamus atspīdumus. Ja ne to, tad ar foto būtu apmierināts. Protams, arī atmosfēra varēja būt mazliet mierīgāka- kā jau vienmēr.. :)

Attēls uzņemts 2015. gada 12., 15. un 16. oktobra naktīs.
Teleskops: RC 8"x0.66@1083mm F-5.33

Kamera: QHY9m@-30° CRGB

Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG

Īrisa miglājs. NGC 7023

Īrisa miglājs ir atstarojošais miglājs, kas redzams tikai tās gaismas dēļ, kas tiek atstarota no tam tuvu vai netālu esošajām zvaigznēm. Savu zilo gaismu tas iegūst no 7. zvaigžņlieluma zvaigznes SAO 19158. Apkārt redzamie brūnganie miglāja elementi patiesībā ir ļoti blāvi un mazākizgaismoti putekļu mākoņi. Miglājs nakts debesīs atrodams Cefeja zvaigznājā. Lai gaisma no tā nokļūtu teleskopā uz Zemes, jāpaiet aptuveni 1300 gadiem. Miglāja zilās gaismas centrs ir tik liels, ka tā šķērsošanai gaismas ātrumā būtu nepieciešami seši Zemes gadi.

Gandrīz kopš paša astrofoto ceļojuma sākuma ir bijusi vēlme uzfotografēt šo miglāju. Esmu to izdarījis un šķiet, ir tuvu tam, kā to gribētos. Lielākā daļa ekspozīciju fotografētas tumšākās debesīs, kā man ierastajā Cēsu rajonā, kas šķiet ir palīdzējis. Mazākam noise blāvajās daļās varētu vēlēties vairāk sub-ekspozīciju īpaši zilajā krāsu kanālā. Zilajā kanālā arī jocīga, blāva zilā svītra pār attēla kreiso stūri. 

Teleskops: RC 8"x0.66@1083mm F-5.33

Kamera: QHY9m@-30° CRGB

Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG

Ekspozīcijas:

Attēls pakāpeniski uzņemts 2015. gada 15. un 20. septembra naktī. Gaisa temperatūra naktī no +10 līdz +2°C
Red - 8x1080= 2h240min
Green- 7x1200= 2h20min
Blue- 5x360= 1h40min
Lum- 14x900= 3h30min
Kopā=9h 54min

Digitālo datu apstrāde: Pixinsight 1.8 Photoshop CC2015