Dienvidu debesis 23.33°S 17.95°E

Pagājis gads, kopš izlēmu īstenot savu sapni. Sapni- aplūkot Dienvidu debesis. Turklāt, ne tikai aplūkot tās caur Google meklētāju, kādas lielpilsētas viesnīcas balkonu, vai publisko skatu placi, bet pabūt patiešām tumšā vietā, kas visādu zinātnisku kritēriju mērīta, spētu piepildīt pat viskvēlākā astronoma prasības. Vietā, kur baumo, ka no Piena Ceļa krīt ēna gluži kā no Mēness. Labi, kas vēl bez kvēli prasīgajiem astronomu kritērijiem, sapņiem un krītošajām ēnām spētu raisīt vēlmi tās aplūkot savām acīm? Varbūt fakts, ka Ziemeļu puslodes iedzīvotāji nekad neredz šo zvaigžņotās debess pusi? Varbūt fakts, ka Piena Ceļa galaktikas centrs ir redzams tikai Dienvidu puslodē? Fakts, ka Piena Ceļa galaktikai ir satelīt galaktikas, gluži kā Zemei pavadonis Mēness, kuras aplūkot savām acīm var TIKAI Dienvidu puslodē? Ir patiešām daudz aizraujoši iemesli, lai tās aplūkotu. Jo vairāk interesējos, jo saprotu, ka Ziemeļu puslodes būtnes ir ievērojami apdalītas un mūsu puslodē arī zvaigžņotajās debesīs valda ziemeļniecisks minimālisms un pietāte.
Uz kurieni tad lidošu? Lidošu uz Āfriku. Uz vienu no sausākajām Āfrikas valstīm- Namībiju. Lēmums par tieši šo vietu netika pieņemts nekavējoties, bet lasot cilvēku atsauksmes un izsverot vairākas citas iespējas sapratu, ka tai jābūt Namībijai.
Kā izrādās, kvēli astronomisko eiropiešu vidū vēlme braukt un aplūkot Dienvidu debesis ir liela, bet vietas, kur to darīt nav gana daudz, tāpēc, lai tur nokļūtu ir jāpiesakās gadu iepriekš. Jā, GADU iepriekš! Bet jāatzīst, šis gads, aiztek ļoti ātri, turklāt dod laiku pārdomām kā aizvadīt šo laiku, kam pievērst uzmanību vairāk, izplānot tehniskos izaicinājumus, kā arī loģistiskos. Nav jau noslēpums arī, ka nelidoju tur tikai vērot maģisko Piena Ceļu. Dodos turp galvenokārt to fotografēt, jo jau kādu laiku esmu aizrāvies ar astrofotografēšanu un tā kā laiks ķerties klāt nopietno puišu spēlītēm... :)
Lai tur kā ar to visu. Vienīgā vēlme un cerība, ka ziemeļeiropieša "karma" ar mākoņu magnētismu mani būs mani pametusi, jo lai arī Namībija ir viena no retajām vietām uz Zemes, kur ziemas mēnešos (Maijs- Oktobris) mākoņi ir visai reta parādība, tomēr tāda iespēja pastāv, turklāt, nenoliedzamās klimata pārmaiņas arī tur pamanāmi maina ierastos laikapstākļus.

Priekštatam par to, ko tad braucu fotografēt ievietoju Latvijā uzņemtus foto šā gada aprīļa beigās. Šeit redzama neliela daļa no Piena Ceļa centram pietuvināta reģiona. Katrā no fotogrāfijām aiz "izsmērētiem" koku siluetiem saskatāmi divi sarkanie ūdeņraža gāzes miglāji Ērglis un Gulbis, Trifids un Lagūna.  Šāds skats ziemeļniekam ir praktiski labākais, kāds iespējams. Savukārt otrpus ekvatoram, šis reģions būs redzams tieši zenītā virs galvas.

 Ērgļa miglājs centrā. Gulbja, zemāk. 200mm, 1x5min negidēta ekspozīcija. Āmatas novads, Latvija.

Trifid miglājs centrā. Lagūnas miglājs zemāk. 200mm, 1x5min negidēta ekspozīcija. Amatas novads, Latvija.

Plāni ir! Ir optimistiski lieli! Te saraksts ar 15 pamatobjektiem 10 naktīm. Daži klišejiski, daži izaicinoši, daži mazliet zinātniski, bet daži vienkārši mākslinieciskas nostaļģijas vadīti... Cerams vismaz 5 naktis būs patiesi skaidras.. nu, varbūt 6.. lūdzu!.. :D

Namībija ir gana attīstīta valsts un man solās būt arī WiFi internets. Ir arī neliels blakus plāns šeit uzrakstīt kādu reportāžu ar to kā man veicas, lai mājiniekiem gaidot rudeni... es gribēju teikt, mani mājās, ir iespēja kopā ar mani 10 dienas mazdrusciņ pasapņot par Dienvidu debesīm. :)

K.

Laikskrējis (Time lapse)

Laiks. Šķiet, jo ilgāk tev tas ir bijis, jo vairāk saproti, ka tā ir daudz par maz. Tas aiztek tik veikli, ka reizēm nepamani pat nianses. Tieši tāpat kā šis laikskrēja video. 33 minūtes laika vien 6 sekundēs. Tik vien?! Dod man vēl! :) Bet vismaz video iespēja ir spēlēt atkal un atkal, tādejādi iespējams saskatīt dažas nepamanītas nianses. Viens super lēns satelīts (?) kas slīd neraksturīgi lēni ignorējot gravitācijas likumus, kā arī zaļas gaismas atblāzma kadra kreisajā pusē ~30s garumā... iespējams, paliels meteors? Būtu tas kadrējums nedaudz pa kreisi un iespējams gadsimta foto! :D Tas viss vien 33 minūtēs. Parasto satelītu, lidaparātu un meteoru masu ignorēju. :)
Šis video tapa 13. augusta naktī, kā neplānots tests jaunajam 24mm objektīvam. Žēl, ka uznāca lietutiņš.. :)

Cigar galaxy M82

Cigāra galaktika. Skatā no Zemes tās forma patiešām atgādina cigāru, lai gan tas tāpēc, ka telpiski galaktikas disku redzam no sāniem. Zemei tā atrodas salīdzinoši tuvu. Gaisma no Galaktikas līdz Zemei ceļo aptuveni 12 miljonus gadu un lai arī mums, kosmiskajam mērogam blakus domīgajiem mazajiem cilvēciņiem tas šķiet nekaunīgi daudz, arī skudrām attālums no Rīgas līdz Cēsīm, iespējams, šķiet kas grandiozi tāls.

Ap galaktikas centru izplūdusī zilā "migla" patiesībā ir daudz, daudz Zvaigznes. Cigāra centrā tās ir dzeltenākas, vecākas, vairāk uz āru jaunākas, karstākas. Tās "dzimušas" vēlāk. Jo zilākas, jo karstākas. Kā miglu tās fotogrāfijā redzam, jo kameras un teleskopa spēja izšķirt nav pietiekama. Bet ja spētu izšķirt, tie būtu milijardiem mazi punktiņi, milijardiem pasauļu. Nu gluži kā migla vasaras rītā, kas patiesībā sastāv no daudz, daudz maziem pilieniņiem.

2017./18. gada ziema bija mākoņaina un nepieklājīgi nelabvēlīga jaunu astrofotogrāfiju uzņemšanai. Tomēr pavasaris atnesa nedaudz skaidra laika un 14., 17. un 18. aprīļa naktis pavadīju fotografējot.

Fototehnika:
Teleskops- 8"RC FL1624 F-8
Kamera- QHY9m@-30
Filtri- LRGB
Statīvs- EQ8

Ekspozīcijas:
Lum 12x900=3h
R-7x600=1h10
G-6x660=1h6m
B-6x660=1h6m

Kopā: 6h 22m

Datu apstrāde: Pixinsight

Sh2-155, Cave nebula

Laiks, šķiet, steidzās katrā ikdienas solī. Minūtes, stundas, dienas. Viss rit nepielūdzami uz priekšu un mirkli paturēt vien ilgāk varu to nofotografējot. Ieskatoties šajā attēlā es sajūtu laika mirklību vēl vairāk. Gaisma no sārtā miglāja līdz manas kameras sensoram mērojusi ~2400 gadus ilgu ceļu. Kosmiskajiem mērogiem niecīgs attālums, bet cilvēcīgajiem- neiedomājami liels. Kopš brīža, kad attēlā redzamie fotoni uzsāka savu ceļu, cilvēki uz Zemes radījuši daudz mirkļu. Un daudzās zvaigznes.., tie nav tikai punktiņi, man tās ir pasaules. Iespējams, ap kādu no tām savus orbitālos apļus skaita, tādi paši konstruktīvie sapņotāji, kā mēs.
Septembra un Oktobra beigās tomēr bija arī skaidras naktis, kuras sev par prieku, pavadīju nomodā zem zvaigžņotas debess.
Miglāja krāsas attēlā ir cilvēka redzes uztverei pietuvinātas dabīgajām, jo attēls tapis kombinējot šaura diapazona filtrētu gaismu no H-alpha (hydrogen) un OIII (oxygen) filtriem. Zinot, ka šis miglājs ir ūdeņraža emisijas pilns, tas darīts ar nolūku, lai iegūtu lielāku kontrastu bildē izmantojot tieši 7 nanometrus spektra pie 650Nm atzīmes. Zvaigžņu krāsas ir patiesas un iegūtas atsevišķi fotografējot īsākas ekspozīcijas klasiskajā RGB filtru shēmā. Oxygen signāls izrādījās vājāks, kā biju iedomājies un tāpēc mazās S/N attiecības dēļ nav daudz jūtams. Ceru mākoņi ļaus pievērsties šim objektam vēl kādreiz un man izdosies pilnveidot attēlu ar gaismas signālu no citas spektra daļas.

NBRGB

 H-alpha

OIII

 RGB

Teleskops: RC8"
Kamera:QHY9m@-30C Ha,OIII,RGB
Statīvs: EQ6, EQ8@ OAG+Lodestar@phd2
Datu ieguve, apstrāde:  SGPro, Pixinsight 1.8

Ekspozīcijas: 24.- 27. septebris, 24. oktobris 2017.
Ha 1800s *13=6h30m
OIII 1800s *11=5h30m
R 240s *7
G 240s *7
B 240s *7
Kopā: 13h 24min
Pēcapstrāde: Pixinsight

Asteroīdu bariņš NGC 3628 skata laukā.

Par godu ANO starptautiskajai asteroīdu dienai izlēmu jāsamontē video ar šo tēmu saistītu piedzīvojumu šā gada 28. martā. Fotografējot NGC 3628 un tās garo, blāvo asti kadrā pamanīju vairākus blāvus, lēni slīdošus objektus. Kā vēlāk izrādījās, tie ir asteroīdi no galvenās asteroīdu joslas. Sākotnēji gan domāju, ka ja ne citplanētieši ( :D ) tad kaut kādas kosmiskās atlūzas. Dīvaini šķita, ka visi punkti kustējās vienā virzienā. Vienu brīdi pat iedomājos, ka kādi defekti kamerā. :) Lai nu kā, lūk, video.

Leo triplet NGC3628, M66, M65

Lauvas triplets ir trīs spirālveida galaktiku grupa aptuveni 35 miljonu gaismas gadu tālu no Zemes. Tā kā skatā no Zemes caur Piena ceļa galaktikas disku trijotne redzamaa Lauvas zvaigznājā, tās ieguvušas savu nosaukumu "Lauvas triplets". Visas 3 galaktikas ir spirālveida, kur NGC3628 ir skatā no sāniem.
Šo foto projektu uzsāku ar domu nofotografēt īpaši blāvo, aptuveni 300 000 gaismas gadu garo NGC3628 galaktikas asti, kas nedaudz ir izdevies, bet attēla tapšanas gaitā sapratu, ka nepieciešamas kvalitatīvākas, mazāk gaismas piesārņotas debesis, kā arī labvēlīgāki laikapstākļi. Krāsu informāciju vēl jāfotografē, tāpēc pašlaik viss tikai melnbalts.
2016-17. gada astrosezona bija, šķiet, mākoņainākā kopš manas zvaigžņu fotografēšanas aizraušanās 2011. gadā.
Fotogrāfija ir mozaīka no 2 atsevišķiem attēliem. Tā kā mākoņainuma dēļ subekspozīciju skaits attēliem nav vienāds, arī fona gaišums atšķiras.
Cerams 2018. gada pavasaris būs mazāk mākoņains, kad būs iespēja atkal pievērsties šim projektam.

Attēls uzņemts 2017. gada 28., 29. marta un 24. aprīļa naktīs Cēsīs, Amatas novadā.
Ekspozīcijas:
NGC3628
Luminance filtrs: 22x900sec= 5h30min
M66, M65
Luminance filtrs: 7x900s= 1h45min

Teleskops: RC8"+FR @ 1219mm
Kamera: QHY9m CCD@ -30 +Clear filter
Statīvs: EQ8@OAG+Lodestar@PHD2
Foto programmatūra: SGPro
Datu apstrāde: Pixinsight

Šis attēls ir izgriezums no kopējā plāna tuvākai apskatei

Garā aste (apvilkta ar dzeltenu) ir tikai viegli nojaušama. Tā redzama kā ļoti blāvs "sabiezējums" kadra kreisajā pusē zem NGC 3628. Ja ieskatās ļoti vērīgi tad tās garums stiepjas līdz pat kadra apakšai un turpinās ārpus tā. Bet pārliecinošam rezultātam nepieciešamas kontrastainas, gaismas nepiesārņotas debesis, kādas Amatas novadā nav..

Interesanti vienmēr ir pavērot neskaitāmos blāvos, mazos pleķīšus šādos ilgu subekspozīciju attēlos un salīdzināt tos ar zvaigžņu, un galaktiku kartēm pārliecinoties, ka tie nav nekādi kameras defekti, bet gan tāltālas galaktikas ar milijoniem zvaigžņu katrā. Turklāt, vēl ir tik daudz pleķīšu, par kuriem kartes klusē. Šķiet, apšaubīt dzīvības eksistenci citur kosmosā ir visai muļķīgi...

Plīvura miglājs (NGC 6960)

Pēc daudziem mēnešiem un vairākiem neveiksmīgi iesāktiem (klimata dēļ) astro projektiem beidzot arī kāds veiksmīgs rezultāts no 2016. gada septembra naktīm.
Plīvura miglājs ir supernovas paliekas, kura tiek uzskatīts, ir sprāgusi ap 3000. līdz 6000. gadā .p.m.ē. Savas dzīves beigās mirstošā zvaigzne aizsviedusi kosmosā šos gāzu un putekļu mākoņus, kas ātri traucas cauri starpzvaigžņu telpai temperatūras ietekmē jonizējusies, un spīd. Esmu šo krāšņo miglāju fotografējis jau vairākas reizes. Beidzot arī priekš kopējā ekspozīciju ilguma esmu pilnībā apmierināts ar rezultātu. Nav iztraucējis ne spoguļu kolimācijas defekts, nedz pārlieku liela atmosfēras viļņošanās, vai gaismas piesārņojums. Attēlā redzama tikai viena no košākās miglāja rietumu daļas. Vienmēr vērojot šo netipisko miglāju mēģinu iztēloties kā tas izskatītos telpiski... Šādas pārnovas gan, šķiet, pierāda pārdomas par to, ka nekas dzīvē nebeidzas un jebkuras beigas ir kā cita sākums.
Šo attēlu fotografēju 3 septembra nakšu garumā, gaismas nepiesārņotā vidē, savos bērnības laukos, Dzērbenē. Attēla krāsas veido H-alpha, OIII un RGB filtru kombinācija, kur Ha, un OIII filtri veido paša miglāja krāsas, bet RGB filtrētās ekspozīcijas veido zvaigžņu krāsas.
Domājams nākamajā rudenī jāiztērē vēl papildu 6-8 stundas blāvo struktūru signāla uzlabošanai un perfektāka attēla iegūšanai.

Teleskops: RC8"+FR @ 1219mm
Kamera: QHY9m CCD@ -30 +Ha OIII RGB
Statīvs: EQ6@OAG+Lodestar
Foto programmatūra: SGPro

Ekspozīcijas:
Ha 1500s *7
OIII 1500s *7
R 120s *5
G 120s *5
B 120s *5
Kopā: 6h 20min
Pēcapstrāde: Pixinsight

 Izmēģināju Pixinsight image solve iespēju. Tīri jauks rīks anotāciju veidošanai, lai zvaigžņotie attēli no krāšņiem punktiņu un pleķīšu kopumiem kļūtu informatīvāks un teiksim, zinātniskāks. :)

Tāda improvizētā bez zvaigžņu versija. Manuprāt, labāk var uztvert miglāja detaļas.