Namībija- astrofotogrāfa paradīze?

Atceros kā bērnībā ar māsu strīdējos par to, kas skaita ziņā vairāk. Zvaigznes, vai smilšu graudiņi uz Zemes. Mana pārliecība bija, ka tām jābūt zvaigznēm, savukārt māšuks lepni atcirta, ka smilšu graudiņi! Šķiet, aplūkojot šo fotogrāfiju atgriežos pie vecā strīda un atkal saku- zvaigznes! :) Attēlā redzams tikai mazs fragments no mūsu Galaktikas centra reģiona. Pasakains skats no Namībijas Kalahari. Un tas zvaigžņu daudzums... Jums jāredz būtu pilnas izšķirtspējas attēls.. Vienmēr skatoties uz Piena Ceļu šķiet, ka tas tāds mākonis vien ir. Daļēji taisnība jau ir, tikai šis mākonis veidojas ne no gāzes vai miglas pilieniņiem, bet gan no zvaigznēm, no miljardiem daudz zvaigžņu, no kurām tuvākā mums tikai viena- Saule.

Gulbja un Ērgļa miglāja reģions Piena Ceļā @200mm F5

Šonakt ir priekšpēdējā zvaigžņu sesijas nakts pirms brauciena mājup. Piedzīvojumu bija tik daudz un astro grafiks darbīgs, ka nesanāca īsti laika un spēka ko uzrakstīt. Bija gana daudz tehnisku pārsteigumu un izaicinājumu saistībā ar teleskopu, milzīgo statīvu, kameru, kuri prasīja pacietību un apņēmību tos atrisināt. Statīvs ar kādu man jāstrādā šeit ir gigantisks.. vismaz maniem sapratnes mērogiem. Būtu vēlējies mazāku, bet jau gadu iepriekš piesakoties šis bija vienīgais brīvais variants. Tagad, šķiet, saprotu kāpēc tā. :)

Gigantiskais statīvs

Izlēmu vismaz kaut kas jāieraksta, jo mirklis šis paskries ātri. Būs man šis ieraksts atmiņai par brīdi zem Dienvidu debesīm pašā Namībijas vidienē. Kamēr rakstu šo, tieši pašlaik ir 2:46 no rīta pēc Namībijas laika, kas no mūsu atšķiras tikai ar -1 stundu. Sēžu Kalahari dislocētajā astro parkā, savā “Hasen Shanze”. Tā nosaukuši paaugstināto observatoriju, kurā visu šo laiku esmu- strādājis? Atvaļinājums, kur ir atvaļinājums?! :) Kā paskaidroja un cik sapratu no maniem jauniegūtajiem vācu draugiem, tad tulkojumā no vācu valodas, “Hasen Shanze”, būs “Zaķu Šāvējs”. Smieklīgs nosaukums, bet tas iespējams dēļ kādām medību vaktēšanas namiņu asociācijām, jo observatorija ir balts 2.5x 2.5m namiņš uz ~ 2m augsta paaugstinājuma virs zemes.

Observatorija- Hasen Shanze

Gaidu NGC 1291 kārtējo ekspozīciju. Nakts ir visai dzestra un pavisam drīz Piena Ceļa centrs būs norietējis. Interesanti, ka brīdī kad centrs ir tieši iegrimis Rietumu horizontā, Austrumu pusē otra Piena Ceļa daļa sāk aust. Uz brīdi ir tā, ka visapkārt pie horizonta ir redzams Piena Ceļš. Ļoti maģiska un nepieredzēta sajūta.

Kā tad ir ar to Piena Ceļa ēnu šeit? Ir, un visai pārliecinoši! Stipri izplūdusi, bet IR! :)

Kopumā iespaidu ir ļoti daudz, nogurums ne mazāk daudz. Nav taču normāli gulēts visas 9 dienas! Zvaigznes šeit IR fantastiskas. Piena Ceļa centrs ir neaprakstāms, var stāstīt, bet neizstāstīt, tas jāredz katram pašam. Pārgalvīgi košs un nekādi salīdzināms ar Latvijā redzamo. Bet jāatzīst, ka tumsa šeit nemaz nešķiet tik tumša, jo gaisma no Piena Ceļa ir tiešām liela.

Piena ceļa centra fragments. @24mm F4

Šo 9 dienu gaitā būšu piedzīvojis vairāk skaidras naktis, kā Latvijā pēdējo 2 gadu laikā.. Patiesībā, tikai pirmā diena bija mākoņaina. Visas pārējās ir bijušas dzidri skaidras..

Ir ļoti daudz safotografētu bilžu. Domāju, paies daži mēneši, līdz spēšu tikt galā ar tām visām un sagatavot tās publicēšanai. Bet hei, būs ko ziemā darīt! :)

Ceru mazliet atgūstoties gan no miega deficīta, gan piedzīvojumiem spēšu cītīgāk sarakstīt un salikt Namībijā piedzīvoto. Katrā ziņā, šis piedzīvojums paliks manā atmiņā visu savu cilvēcīgi īso dzīvi. :)

Namībijas nacionālais dzīvnieks Cheetah. Pirmo nakti visu laiku šķita, ka kādā brīdī kas šāds sveicinās mani kādā vientuļā brīdī zem zvaigznēm.. :)
P.s. fotogrāfija ir paša fotografēta. Šie ārkārtīgi skaistie un arīdzan plēsīgie dzīvnieki bija aplūkojami salīdzinoši netālu esošā rūpīgi nožogotā teritorijā. Biju ļoti veiksmīgs tos redzēt un nofotografēt.

K.

Dienvidu debesis 23.33°S 17.95°E

Pagājis gads, kopš izlēmu īstenot savu sapni. Sapni- aplūkot Dienvidu debesis. Turklāt, ne tikai aplūkot tās caur Google meklētāju, kādas lielpilsētas viesnīcas balkonu, vai publisko skatu placi, bet pabūt patiešām tumšā vietā, kas visādu zinātnisku kritēriju mērīta, spētu piepildīt pat viskvēlākā astronoma prasības. Vietā, kur baumo, ka no Piena Ceļa krīt ēna gluži kā no Mēness. Labi, kas vēl bez kvēli prasīgajiem astronomu kritērijiem, sapņiem un krītošajām ēnām spētu raisīt vēlmi tās aplūkot savām acīm? Varbūt fakts, ka Ziemeļu puslodes iedzīvotāji nekad neredz šo zvaigžņotās debess pusi? Varbūt fakts, ka Piena Ceļa galaktikas centrs ir redzams tikai Dienvidu puslodē? Fakts, ka Piena Ceļa galaktikai ir satelīt galaktikas, gluži kā Zemei pavadonis Mēness, kuras aplūkot savām acīm var TIKAI Dienvidu puslodē? Ir patiešām daudz aizraujoši iemesli, lai tās aplūkotu. Jo vairāk interesējos, jo saprotu, ka Ziemeļu puslodes būtnes ir ievērojami apdalītas un mūsu puslodē arī zvaigžņotajās debesīs valda ziemeļniecisks minimālisms un pietāte.
Uz kurieni tad lidošu? Lidošu uz Āfriku. Uz vienu no sausākajām Āfrikas valstīm- Namībiju. Lēmums par tieši šo vietu netika pieņemts nekavējoties, bet lasot cilvēku atsauksmes un izsverot vairākas citas iespējas sapratu, ka tai jābūt Namībijai.
Kā izrādās, kvēli astronomisko eiropiešu vidū vēlme braukt un aplūkot Dienvidu debesis ir liela, bet vietas, kur to darīt nav gana daudz, tāpēc, lai tur nokļūtu ir jāpiesakās gadu iepriekš. Jā, GADU iepriekš! Bet jāatzīst, šis gads, aiztek ļoti ātri, turklāt dod laiku pārdomām kā aizvadīt šo laiku, kam pievērst uzmanību vairāk, izplānot tehniskos izaicinājumus, kā arī loģistiskos. Nav jau noslēpums arī, ka nelidoju tur tikai vērot maģisko Piena Ceļu. Dodos turp galvenokārt to fotografēt, jo jau kādu laiku esmu aizrāvies ar astrofotografēšanu un tā kā laiks ķerties klāt nopietno puišu spēlītēm... :)
Lai tur kā ar to visu. Vienīgā vēlme un cerība, ka ziemeļeiropieša "karma" ar mākoņu magnētismu mani būs mani pametusi, jo lai arī Namībija ir viena no retajām vietām uz Zemes, kur ziemas mēnešos (Maijs- Oktobris) mākoņi ir visai reta parādība, tomēr tāda iespēja pastāv, turklāt, nenoliedzamās klimata pārmaiņas arī tur pamanāmi maina ierastos laikapstākļus.

Priekštatam par to, ko tad braucu fotografēt ievietoju Latvijā uzņemtus foto šā gada aprīļa beigās. Šeit redzama neliela daļa no Piena Ceļa centram pietuvināta reģiona. Katrā no fotogrāfijām aiz "izsmērētiem" koku siluetiem saskatāmi divi sarkanie ūdeņraža gāzes miglāji Ērglis un Gulbis, Trifids un Lagūna.  Šāds skats ziemeļniekam ir praktiski labākais, kāds iespējams. Savukārt otrpus ekvatoram, šis reģions būs redzams tieši zenītā virs galvas.

 Ērgļa miglājs centrā. Gulbja, zemāk. 200mm, 1x5min negidēta ekspozīcija. Āmatas novads, Latvija.

Trifid miglājs centrā. Lagūnas miglājs zemāk. 200mm, 1x5min negidēta ekspozīcija. Amatas novads, Latvija.

Plāni ir! Ir optimistiski lieli! Te saraksts ar 15 pamatobjektiem 10 naktīm. Daži klišejiski, daži izaicinoši, daži mazliet zinātniski, bet daži vienkārši mākslinieciskas nostaļģijas vadīti... Cerams vismaz 5 naktis būs patiesi skaidras.. nu, varbūt 6.. lūdzu!.. :D

Namībija ir gana attīstīta valsts un man solās būt arī WiFi internets. Ir arī neliels blakus plāns šeit uzrakstīt kādu reportāžu ar to kā man veicas, lai mājiniekiem gaidot rudeni... es gribēju teikt, mani mājās, ir iespēja kopā ar mani 10 dienas mazdrusciņ pasapņot par Dienvidu debesīm. :)

K.

Laikskrējis (Time lapse)

Laiks. Šķiet, jo ilgāk tev tas ir bijis, jo vairāk saproti, ka tā ir daudz par maz. Tas aiztek tik veikli, ka reizēm nepamani pat nianses. Tieši tāpat kā šis laikskrēja video. 33 minūtes laika vien 6 sekundēs. Tik vien?! Dod man vēl! :) Bet vismaz video iespēja ir spēlēt atkal un atkal, tādejādi iespējams saskatīt dažas nepamanītas nianses. Viens super lēns satelīts (?) kas slīd neraksturīgi lēni ignorējot gravitācijas likumus, kā arī zaļas gaismas atblāzma kadra kreisajā pusē ~30s garumā... iespējams, paliels meteors? Būtu tas kadrējums nedaudz pa kreisi un iespējams gadsimta foto! :D Tas viss vien 33 minūtēs. Parasto satelītu, lidaparātu un meteoru masu ignorēju. :)
Šis video tapa 13. augusta naktī, kā neplānots tests jaunajam 24mm objektīvam. Žēl, ka uznāca lietutiņš.. :)

Cigar galaxy M82

Cigāra galaktika. Skatā no Zemes tās forma patiešām atgādina cigāru, lai gan tas tāpēc, ka telpiski galaktikas disku redzam no sāniem. Zemei tā atrodas salīdzinoši tuvu. Gaisma no Galaktikas līdz Zemei ceļo aptuveni 12 miljonus gadu un lai arī mums, kosmiskajam mērogam blakus domīgajiem mazajiem cilvēciņiem tas šķiet nekaunīgi daudz, arī skudrām attālums no Rīgas līdz Cēsīm, iespējams, šķiet kas grandiozi tāls.

Ap galaktikas centru izplūdusī zilā "migla" patiesībā ir daudz, daudz Zvaigznes. Cigāra centrā tās ir dzeltenākas, vecākas, vairāk uz āru jaunākas, karstākas. Tās "dzimušas" vēlāk. Jo zilākas, jo karstākas. Kā miglu tās fotogrāfijā redzam, jo kameras un teleskopa spēja izšķirt nav pietiekama. Bet ja spētu izšķirt, tie būtu milijardiem mazi punktiņi, milijardiem pasauļu. Nu gluži kā migla vasaras rītā, kas patiesībā sastāv no daudz, daudz maziem pilieniņiem.

2017./18. gada ziema bija mākoņaina un nepieklājīgi nelabvēlīga jaunu astrofotogrāfiju uzņemšanai. Tomēr pavasaris atnesa nedaudz skaidra laika un 14., 17. un 18. aprīļa naktis pavadīju fotografējot.

Fototehnika:
Teleskops- 8"RC FL1624 F-8
Kamera- QHY9m@-30
Filtri- LRGB
Statīvs- EQ8

Ekspozīcijas:
Lum 12x900=3h
R-7x600=1h10
G-6x660=1h6m
B-6x660=1h6m

Kopā: 6h 22m

Datu apstrāde: Pixinsight

Sh2-155, Cave nebula

Laiks, šķiet, steidzās katrā ikdienas solī. Minūtes, stundas, dienas. Viss rit nepielūdzami uz priekšu un mirkli paturēt vien ilgāk varu to nofotografējot. Ieskatoties šajā attēlā es sajūtu laika mirklību vēl vairāk. Gaisma no sārtā miglāja līdz manas kameras sensoram mērojusi ~2400 gadus ilgu ceļu. Kosmiskajiem mērogiem niecīgs attālums, bet cilvēcīgajiem- neiedomājami liels. Kopš brīža, kad attēlā redzamie fotoni uzsāka savu ceļu, cilvēki uz Zemes radījuši daudz mirkļu. Un daudzās zvaigznes.., tie nav tikai punktiņi, man tās ir pasaules. Iespējams, ap kādu no tām savus orbitālos apļus skaita, tādi paši konstruktīvie sapņotāji, kā mēs.
Septembra un Oktobra beigās tomēr bija arī skaidras naktis, kuras sev par prieku, pavadīju nomodā zem zvaigžņotas debess.
Miglāja krāsas attēlā ir cilvēka redzes uztverei pietuvinātas dabīgajām, jo attēls tapis kombinējot šaura diapazona filtrētu gaismu no H-alpha (hydrogen) un OIII (oxygen) filtriem. Zinot, ka šis miglājs ir ūdeņraža emisijas pilns, tas darīts ar nolūku, lai iegūtu lielāku kontrastu bildē izmantojot tieši 7 nanometrus spektra pie 650Nm atzīmes. Zvaigžņu krāsas ir patiesas un iegūtas atsevišķi fotografējot īsākas ekspozīcijas klasiskajā RGB filtru shēmā. Oxygen signāls izrādījās vājāks, kā biju iedomājies un tāpēc mazās S/N attiecības dēļ nav daudz jūtams. Ceru mākoņi ļaus pievērsties šim objektam vēl kādreiz un man izdosies pilnveidot attēlu ar gaismas signālu no citas spektra daļas.

NBRGB

 H-alpha

OIII

 RGB

Teleskops: RC8"
Kamera:QHY9m@-30C Ha,OIII,RGB
Statīvs: EQ6, EQ8@ OAG+Lodestar@phd2
Datu ieguve, apstrāde:  SGPro, Pixinsight 1.8

Ekspozīcijas: 24.- 27. septebris, 24. oktobris 2017.
Ha 1800s *13=6h30m
OIII 1800s *11=5h30m
R 240s *7
G 240s *7
B 240s *7
Kopā: 13h 24min
Pēcapstrāde: Pixinsight

Asteroīdu bariņš NGC 3628 skata laukā.

Par godu ANO starptautiskajai asteroīdu dienai izlēmu jāsamontē video ar šo tēmu saistītu piedzīvojumu šā gada 28. martā. Fotografējot NGC 3628 un tās garo, blāvo asti kadrā pamanīju vairākus blāvus, lēni slīdošus objektus. Kā vēlāk izrādījās, tie ir asteroīdi no galvenās asteroīdu joslas. Sākotnēji gan domāju, ka ja ne citplanētieši ( :D ) tad kaut kādas kosmiskās atlūzas. Dīvaini šķita, ka visi punkti kustējās vienā virzienā. Vienu brīdi pat iedomājos, ka kādi defekti kamerā. :) Lai nu kā, lūk, video.

Leo triplet NGC3628, M66, M65

Lauvas triplets ir trīs spirālveida galaktiku grupa aptuveni 35 miljonu gaismas gadu tālu no Zemes. Tā kā skatā no Zemes caur Piena ceļa galaktikas disku trijotne redzamaa Lauvas zvaigznājā, tās ieguvušas savu nosaukumu "Lauvas triplets". Visas 3 galaktikas ir spirālveida, kur NGC3628 ir skatā no sāniem.
Šo foto projektu uzsāku ar domu nofotografēt īpaši blāvo, aptuveni 300 000 gaismas gadu garo NGC3628 galaktikas asti, kas nedaudz ir izdevies, bet attēla tapšanas gaitā sapratu, ka nepieciešamas kvalitatīvākas, mazāk gaismas piesārņotas debesis, kā arī labvēlīgāki laikapstākļi. Krāsu informāciju vēl jāfotografē, tāpēc pašlaik viss tikai melnbalts.
2016-17. gada astrosezona bija, šķiet, mākoņainākā kopš manas zvaigžņu fotografēšanas aizraušanās 2011. gadā.
Fotogrāfija ir mozaīka no 2 atsevišķiem attēliem. Tā kā mākoņainuma dēļ subekspozīciju skaits attēliem nav vienāds, arī fona gaišums atšķiras.
Cerams 2018. gada pavasaris būs mazāk mākoņains, kad būs iespēja atkal pievērsties šim projektam.

Attēls uzņemts 2017. gada 28., 29. marta un 24. aprīļa naktīs Cēsīs, Amatas novadā.
Ekspozīcijas:
NGC3628
Luminance filtrs: 22x900sec= 5h30min
M66, M65
Luminance filtrs: 7x900s= 1h45min

Teleskops: RC8"+FR @ 1219mm
Kamera: QHY9m CCD@ -30 +Clear filter
Statīvs: EQ8@OAG+Lodestar@PHD2
Foto programmatūra: SGPro
Datu apstrāde: Pixinsight

Šis attēls ir izgriezums no kopējā plāna tuvākai apskatei

Garā aste (apvilkta ar dzeltenu) ir tikai viegli nojaušama. Tā redzama kā ļoti blāvs "sabiezējums" kadra kreisajā pusē zem NGC 3628. Ja ieskatās ļoti vērīgi tad tās garums stiepjas līdz pat kadra apakšai un turpinās ārpus tā. Bet pārliecinošam rezultātam nepieciešamas kontrastainas, gaismas nepiesārņotas debesis, kādas Amatas novadā nav..

Interesanti vienmēr ir pavērot neskaitāmos blāvos, mazos pleķīšus šādos ilgu subekspozīciju attēlos un salīdzināt tos ar zvaigžņu, un galaktiku kartēm pārliecinoties, ka tie nav nekādi kameras defekti, bet gan tāltālas galaktikas ar milijoniem zvaigžņu katrā. Turklāt, vēl ir tik daudz pleķīšu, par kuriem kartes klusē. Šķiet, apšaubīt dzīvības eksistenci citur kosmosā ir visai muļķīgi...