Ziemeļblāzma.

Šķiet reti kurš palaida garām šo fantastisko parādi. Skats dzīvē bija tik krāšņš, ka brīžiem šķita, ka tas ir kāds sapnis vai jaunais 4D kino. Fantastiski...! Protams, galaktiku fotografēšana tonakt izpalika, jo blāzmas radītā gaisma bija pārāk spoža, lai ko vispār fotografētu, turklāt blāzma ilga līdz pat trijiem rītā.

Dototies galaktiku "medībās" braucot ārā no Rīgas nejauši caur logu pamanīju tādus kā mākoņus... Satraukts par izbojātu nakti jau domāju, ka kaut kas nav riktīgi, tak nesolīja mākoņus. Tad atcerējos par Ziemeļblāzmas varbūtību šovakar. Momentā atradu drošu vietu, kur piestāt savu auto, uzstādīju statīvu un šāda bija pirmā bilde... Neticami! :)

 Vieglas panikas pārņemts pa ceļam uz savu observatoriju piestāju vēl vienā vietā...

 Tā nu izskatījās tas viss AIZ manas Smilšukastes observatorijas. :)

Bet šādi iekš. Ar Dievu kārotā tumsa... :)

Antonābolu ābele gluži vai liesmās. :)

Grūti bija izdomāt KO lai NEbildē... :D

 Un  tad tā milzīgā kulminācija... Fantastiskākais laikam bija tas, ka krāsas bija visai izteikti redzamas arī ar acīm, kas nav tipiski šādu parādību vērošanā..

 Vertikālais skats, jo horizontālajā neredz faktu, ka blāzma stiepjas līdz pat zenītam.. Latvijā?! Jā!!

 Un skats uz Austrumiem... vēl dullāks! Šajā brīdī šķita, ka sapņoju.. :)

Šķiet šādi noveikties, kad bija skaidras debesis un TIK koša un liela Ziemeļblāzma var ļoti reti. Droši vien pāris reizes mūžā..

Galaktiku kopa Abell 1656

Milzīgajam, tumšajam, melnajam visumam nepietiek ar zvaigžņu kopām vien. Tajā, ir arī galaktiku kopas, kurās "sanākušas draudzēties" galaktikas. Šī galaktiku kopa ar cilvēka piešķirto kataloga nosaukumu Abell 1656 ir viena no tādām. Tajā mīt vairāk kā 1000 galaktikas un kā izrādās, visa būšana ir tikai daļa no vēl lielākas galaktiku superkopas... Šķiet, kopas visumam ir populāra padarīšana. :)

Lai arī attēls astronomijas nezinātājam droši vien vizuāli nav no tiem iespaidīgākajiem, tomēr fakts, ka lielākā daļa fotogrāfijā redzamo pleķīšu ir ļoti tālas galaktikas man pašam šķiet ārkārtīgi interesants un tas, ka šo ārkārtīgi tālo "sanāksmi" ir iespējams nofotografēt ar mirstīgajiem pieejamu aprīkojumu tepat, Latvijas vidzemē, man personīgi šķiet kas iedvesmojoši fantastisks. Lielāko redzamo galaktiku attālums no Zemes variē starp 200- 380 miljoniem gaismas gadu. Turklāt attēlā ir saskatāmi 5 Kvazāri, kur tālākais no Zemes pēc zinātnieku aprēķiniem ir 9.5 Giga gaismas gadu tālu (1Giga gaismas gads = ~999 999 999, 999 gaismas gadi). Vienkāršāk sakot Kvazāra attālums no Zemes ir aptuveni 9.5 miljardi gaismas gadu. Ja pieņemam par pareizu teoriju, ka Visuma vecums ir aptuveni 13.8 miljardi Zemes gadu, tad Kvazāra gaisma ir visai sens gaismas avots no Visuma pirmsākumiem. Pat ja tas attēlā ir tikai kā gaišs pāris pikseļu liels punktiņš tas man šķiet kā aizraujošs fakts, ka tik ļoti sena gaisma ir sasniegusi manas fotokameras uztvērēju..

Fotografēt šo kopu jau gribēju 2014. gada pavasarī, bet tā arī nesanāca. Tāpēc ķēros klāt šogad jau laicīgi, lai arī fotografēšanas loks virs horizonta vēl nebija ieguvis savus optimālos augstumus.

Debesu kvalitāti šādam objektam gribētos ievērojami labāku. Luminance, jeb gaismas kanāla informācijas vidējais FWHM uz 14 kadriem ir 3.21" Gribētos vismaz 2.5". Bildējot šādus blāvus objektus sāku arī pastiprināti izjust debesu piesārņojumu bildēs un nepieciešamību pēc tumšākām debesīm.
Šī bilde noteikti vēl nav 100% pabeigta un centīšos to pie- fotografēt vēl labāk. Labāk tieši vēl smalkākās un tālākās galaktikas, kuras debesu kvalitātes dēļ ir visai izplūdušas vai iezudušas fona troksnī.

Teleskops: RC 8"@1624mm F-8

Kamera: QHY9m@-30°C+ CRGB

Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG

Ekspozīcijas:

2014. gada 20. janvāra un 16. februārā nakts. Gaisa temperatūra 20. janvārī ~ -10°C, 16. februārī -8°C

Lum- 14x900= 3h30min

Red- 7x600= 1h10min

Green- 5x600= 1h00min

Blue- 5x660= 1h06min

Kopā=6h 46min 

Pēcapstrāde: Pixinsight 1.8, Photoshop CC

Orion nebula M42

Šis miglājs, šķiet, daudz komentārus neprasa. 30. novembra naktī tomēr noskaidrojās un es, protams, saldā miegā gulēt nedevos. Nakts bija auksta, līdz pat -15°C. Debesu kvalitāte arī nebija tā izcilākā ar FWHM vidēji 3.8'', bet jāteic Orions pats ir izcils un kā vienmēr izskatās iespaidīgi neatkarīgi ar ko, kā un kad tas tiek bildēts... Viennozīmīgi ziemeļu puslodes miglāju karalis. Šoreiz pateicoties lielajam salam vadi bija sasaluši gluži kā drātis, kas radīja nopietnas problēmas ar gidēšanu. Protams, problēmas gidēšanai un fotografēšanai sagādāja arī Oriona relatīvi zemais augstums virs horizonta, kas prasa izcilas, mierīgas debesis. Bet kā jau teicu, Orionam vienalga. Tāpat izskatās labi. :) Šoreiz jāsaka salīdzinot ar iepriekšējo reizi ir sanācis daudz labāk un lai arī nesanāca atkal tā, kā gribētos, tomēr rezultāts ir daudz pārliecinošāks un baudāmāks. Ceru Orionam atrast vēl pāris stundas laika. Jānofotografē plašāka diapazona ekspozīcijas ar 30s un 600s ilgumiem vēl krāšņākam attēlam gan ļoti košajam centram, gan blāvajiem sarkanajiem punduriem pa malām. Vēlams gan ar FWHM naktī vismaz zem 3"..
Jāpiebilst arī, ka datu apstrādē šis miglājs ir diezgan sarežģīts.

Teleskops: RC 8"@1624mm F-8

Kamera: QHY9m@-30°C+ CRGB

Statīvs: EQ8+Lodestar@OAG

Ekspozīcijas:

2014. gada 30. novembra nakts. Gaisa temperatūra naktī no -13 līdz -15°C

Lum- 10x300= 0h50min

Lum- 3x180= 0h09min

Red- 5x360= 0h30min

Green- 5x360= 0h30min

Blue- 5x420= 0h35min

Kopā=2h 34min 

Pēcapstrāde: Pixinsight 1.8, Photoshop CC

M33 galaxy->Remastered FULL

Izgulējos, apskatījos un vēl patīk. Tātad pietiek krāmēties gar pixeļiem un var rādīt arī kopainu. Esmu pagaidām ļoti apmierināts ar jaunajām pēcapstrādes iemaņām un atliek vien tās nostiprināt turpinot darbu pie pārējiem attēliem.

Izmaiņu skaidrībai. Šis attēls no iepriekšējās tā pilnās versijas atšķiras ar to, ka viss sākot no kalibrācijas, stakošanas, līdz pat krāsu un luminance apstrādei ir veikts ar Pixinsight. Iepriekš atsevišķi filtrēto datu kalibrācija un stakošana tika veikta ar CCD stack un tikai tad turpināts darbs ar Pixinsight.

M33 galaxy-> Remastered

Nu tad tā! Lai arī pēdējā laikā daudz esmu būries pa pēcapstrādi un funktierējis dažādas astro bilžu apstrādes tehnikas un tā vien šķiet, ka viss limits manā foto aprīkojumā nu ir palicis tikai debesu kvalitātē, tad tomēr nākas secināt, ka tā vis nav. Skarbākais secinājums- būtu jāpārtaisa lielākā daļa visu manu astrofotogrāfiju.. :) Pagaidām tikai salīdzinājuma "kubiņi". Domāju lieki rakstīt kur ir vecais, kur jaunais variants. Izgulēšos un redzēs ko rītdiena teiks. Ja vēl šķitīs tik pat neuzlabojami labi, tad atrādīšu arī visu M33 bildi.  Visa pamatā nopietnāka izpratne par dažiem Pixinsight rīkiem, kā arī tiku vaļā no "dzeltenuma" bildēs. Patiesībā gan nevis no dzeltenuma, bet no zaļā un "pareizāka" zilā kanāla interpretācija, jo tipiski šis kanāls ir visvājākais. Ja vēl varētu tā rūpīgi vienu tik pat labu nakti pieknipsēt Ha filtru, tad domāju M33 "Oriona miglāju banda" būtu vienkārši izcila ar fantastisku dziļumu un detaļām. Starp citu Ha šoreiz nav nemaz iekļauts. Par maz S/N :)
Jā un ja iepriekš tiku izmantojis vēl daļēji vecos rīkus, tad šoreiz TIKAI Pixinsight.

P.s. kubiņi nav pilnīgi 1:1

Galaktiku sadursme NGC 2146

Kā būtu, ja saliktu vienkopus kādas 100 miljardi zvaigznes (saules), tad tās ievirpinātu rotējošā, "peldošā" diskā ar diametru ap 80 000 gadu, kur diska vienā malā mītošais tālgalaktikietis savu otras malas kaimiņu ar aktuālāko informāciju spēj apmainīties tam veltot vismaz 80 000 mūsu zemes gadu. Tad šo disku "palaistu" kaut kur dziļi kosmosā, lai mums zemiešiem tas būtu Žirafes zvaignzājā. Zin, vēl labāk! Uztaisām vēl vienu gandrīz tik pat lielu zvaigžņu disku un satriecam tos abus kopā. Tā teikt, redzēs, kas būs! :) Tieši tas tiek uzskatīts ir notiecis ar NGC2146, kuru 1876 gadā savā teleskopā atklāja vācu astronoms  Friedrich August Theodor Winnecke. Mēs pēc zinātnieku domām redzam momentu, kad 2 galaktikas cieši sadūrušās viena ar otru.  Uz zemes aizritēja ~80 miljoni gadu, lai gaisma ar grandiozo sadursmi ir redzama tieši tā, kā to redzam patreiz.
Kā papildus vaininiece izmētātajām zvaigznēm tiek meklēta arī mazākā kaimiņiene PGC 18960

Lai arī kāroto objektu sarakstā šī parāde bija jau paspējusi nokļūt. Fotografēt šo savdabīgo galaktiku izlēmu visai spontāni. 2014. gada 15. novembra nakts bija daļēji tumša, jo mēness savu spīdēšanas ciklu vēl nebija noslēdzis. Tāpēc iecere fotografēt galaktiku kopu Abell 426 bija jāatmet, jo lai dilstošā mēness radītais izgaismojums kā arī brāzmainais vējš netraucētu un varētu bildei veltīt visu nakti. Objektam būtu jābūt turpat tuvu debess zenītam.  Protams, 15. novembra nakts izrādījās tikai daļēji skaidra, jo 1.00 no rīta mākoņu sega bija klāt, bet turpinājums nebija ilgi jāgaida un jau 19. novembra rīts, jeb 18. novembra vakars bija skaidrs. Abas naktis gan bija visai brāzmaini vējainas un debesu kvalitāte nebija tā spožākā ar FWHM vidēji 3,2", bet aukstums nedaudz piepalīdzēja to brīžiem uzlabodams. :)

Kopumā, bilde ir! BET! Būs vēl jāpafotografē... :) Jo arī 19. novembra "rītnakts" beidzās jau 4.50 ar kārtējo mākoņu segu un neļāva safotografēt pienācīgi daudz krāsu filtrētos kadrus. Bildē jūtami vēl trūkst krāsu informācijas, kuras signāls ir pārāk vājš attiecībā pret fotokameras radīto troksni un dzēšot troksni krāsas kļūst izplūdušas un pelēkas. Tāpat uzradies jauns "brīnums". Šķiet kaut kādā vēl man neizprotamā veidā caur fokusētāja vaduļu spraudziņām uz spoguļiem ir spīdejusi sarkano LED lampiņu (kuras ir gandrīz katram "gadžetam") radītā gaisma. Šis defekts gan tomēr veiksmīgi tika novākts.

Ja vērīgi pēta attēlu, tad attēlā ir daudz tāltālu galaktikiku. 20 minūšu sub-ekspozīcijas arī ir ļāvušas ieskicēt mūsu pašu galaktikas starpzvaigžņu mākoņus. Diemžēl, krāsu vājās un LED lampiņu defektīvās informācijas dēļ krāsainajā attēlā tie nav labi saskatāmi. Tāpēc pievienoju arī melnbalto- tīrā filtra kombinēto 8* subekspozīciju kadru ar speciāli paaugstinātiem grīdas līmeņiem. Kreisajā pusē redzamā strīpa ir LED lampiņu ēna visticamāk no kādas fokusētāja vadules stiprinājuma detaļas.

Jāpiemin, ka apgūstu Pixinsight aizvien vairāk un aizvien vairāk jūtu, ka nāksies pārstrādāt lielu daļu savu līdzšinējo attēlu.

Lai pienācīgi pabeigtu šo attēlu ceru tuvākajā laikā veltīt vēl kādu skaidro nakti šai tālo galaktiku parādei.  :)

Teleskops: RC 8"@1624mm F-8

Kamera: QHY9m@-30°C+CRGB

Statīvs: EQ8+OAG@Lodestar

Ekspozīcijas:

2014. gada 15. un 18. novemba nakts. Gaisa temperatūra naktīs no 0 līdz -5°C

Lum- 8x1200= 2h40min

Red- 4x1200b2= 1h20min

Green- 4x1200b2= 1h20min

Blue- 4x1200b2= 1h20min

Kopā=6h 40min 

Pēcapstrāde: Pixinsight 1.8, Photoshop CC

Bildē noteikti ir vairāk galaktiku. Atzīmeju tikai pārliecinošākos variantus un zināmos.

 Tīrs filtrs- luminance.

Crop bilde ar gandrīz 1:1 lielumu.

NGC 891 un daļa ACO 347

Reiz, sensenos laikos kādā tāltālāAndromedas zvaigznāja  koši dzeltenās zvaigznes sistēmā ar nosaukumu HD14771 izcēlās dumpis. Lielais spicais Mātes kuģis NGC 891 un ievērojams pulciņš tā pavadošās korvetes izlēma pamest zvaigzni un doties kosmosa dzīļu izzināšanā, lai remdētu savas dusmas par dumpi..

NGC 891 atrodas aptuveni 27 miljonu gaismas gadu tālu no zemes un 1784 gada 6. oktobrī to atklāja Angļu astronoms William Herschel. Galaktika ir savdabīga ar to, ka tās disks ir vērsts pret mums tieši ar sānu un tā tiek uzskatīta par līdzinieci mūsu pašai "Piena ceļa" galaktikai, jo gan tās spožums, izmēri, gan molekulārā sastāva pētījumi stāsta, ka galaktika ir ļoti līdzīga mūsējai un ja kāds uz mūsu pašu Piena ceļu raugās tieši no sāniem, tad ļoti iespējams, redz ļoti līdzīgu ainu kā mēs ar NGC 891.

2014. gada 23. oktobra nakts bija auksta vējaina, bet skaidra. Protams, mierīgi šo faktu palaist garām nevarēju un biju sagatavojies fotografēšanai. Lai arī vējš brāzmās bija diezgan liels, tomēr šķiet aukstums neļāva atmosfērai briesmīgi viļņoties un redzamība visas 10 stundu nakts garumā bija Latvijas apstākļiem samērā laba un stabila ar zvaigžņu vidējo FWHM 3.3" uz 20min sub-ekspozīcijām. Nakts kopumā izvērtās par lielu pacietības pārbaudījumu, jo jau no 4 rītā stipri nāca miegs, kā arī iešana ārā aukstajā vējā pēc kārtējās tējas krūzes bija dikti nemotivējoša.. :)
Šoreiz pēcapstrāde no A līdz V ar Pixinsight un no V līdz Z ar PhotoshopCC. Noise reducēšana ir ļoti pieklusināta un minimāla, lai gan iespējams vēl atradīšu laiku un būs versija ar stingrākiem noise reducēšanas mēriem, jo nemaz TIK ļoti asāka tā bilde nekļūst un augstā izšķirtspējā tas noise pat traucē to baudīt. Jāatzīst, Pixinsight ir tiešām neviltoti labākā programmatūra, kuru līdz šim esmu lietojis zvaigžņu foto apstrādei un jau sāku krāt tās pilnajai licencei..
Kopumā esmu apmierināts ar rezultātu, lai arī vienmēr var vēlēties vairāk subekspozīcijas labākai S/N attiecībai un asāku debesu redzamību mazajām, blāvajām detaļām bildē. Jāatzīst arī beidzot spoguļu kolimācija ir līmenī, lai arī esmu atklājis, ka šķietami fiksētais primārā spoguļa mehānisms nemaz nav TIK fiksēts un atkarībā no teleskopa savērsuma nedaudz, bet dzīvo savu leņķisko dzīvi, kas tad arī attiecīgi nedaudz bojā kolimāciju un fokusu bildēs.

Bildē pagaidām esmu saskaitījis 38 galaktikas, bet iespējams ir vairāk, jo vairākas "mazās" "slēpjas" aiz zvaigznēm, vai arī blāvuma un tāluma dēļ balansē uz "noise grīdas"un ir ļoti grūti noteikt vai tā ir vai nav galaktika. Galaktiku kopas ACO 347 stūrītis ir attēla kreisais augšējais pa kreisi no spožās dzeltenās zvaigznes HD14771 (1300 gaismas gadi no zemes). Tāpat 20minūšu subekspozīcijas ir nedaudz reģistrējušas Piena ceļa starpszvaigžņu putekļu mākoņu struktūras, kas ļoti blāvi sazīmējamas vienā līmenī ar "noise grīdu" skatoties bildes kopskatā uz ne pārāk kontrastaina monitora.

Teleskops: RC 8"@1624mm F-8

Kamera: QHY9m@-30°C+CRGBHa

Statīvs: EQ8+OAG@Lodestar

Ekspozīcijas:

23. oktobra nakts. Gaisa temperatūra naktī no -6 līdz -8°C

Lum- 9x1200= 3h

Red- 5x1200b2= 1h40min

Green- 6x1200b2= 2h00min

Blue- 6x1200b2= 2h00min

Kopā=8h 40min 

Pēcapstrāde: Pixinsight 1.8, Photoshop CC